http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-5/724512
Manā palātā ienāca vīrietis, tas bija Kristofers. Viņa rokās bija liels baltu rožu pušķis, un otrā rokā liels gaiši brūns lācis. Es no sirds cerēju, ka viņš kaut ko ir sajaucis, jo es viņam nebiju nekas, jo pa šiem visiem pieciem mēnešiem daudz kas ir izmainījies. Gan jau sajaucis palātas un vēlējās tik pie citas meitenes. Te bija jābūt Markam, zinu, ka viņš drīz ieradīsies, tā zīmīte noteikti bija no viņa. Esmu simtprocentīgi pārliecināta, nekas cits nevar būt.
Tas man sāka likties nedaudz aizdomīgi, ka Kristofers te stāvēja un pētīja mani un manu mazuli. Īsti nevarējasaprast ko viņš domā, jo nebija nekādas sejas izsteiksmes, viņš bija nopietns, tad pasmaidīja un vēl daudz ko. Centos uz viņu neskatīties, bet viņa klatbūtne mani mulsināja. Viņš tiešām ir ieradies pie manis? Nedomāju gan.
- Tu esi kaut ko sajaucis? - telpas klusums man likās aizdomīgs. Es vairs nevarēju ilgāk klusēt. Kristofers satrūkās, un nolika rozes uz blakusesošā naktsgaldiņa.
- Laikam... jā. - vīrieša vaigi palika maigi iesārti. Ko viņš no manis slēpj? Vai es tagad izskatos smieklīgi, par ko? Manā galvā vārījās putra, es neko nesapratu no viņa.
- Es nesaprotu, par ko? - ar apmulsušu skatienu neskatījos uz viņu, bet gan uz savu dēliņu manās rokās. Nespēju aptvert to ko saka šis cilvēks, par ko? Vai viņš mani apsveic ar dēliņa piedzimšanu? Kā viņš to uzzināja? Vai viņš bija tas cilvēks, kas man palīdzēja nokļūt slimnīcā, kad man palika slikti?
- Es tevi apsveicu. - vīrietis klusītēm noteica, apsēdās man blakus un pasniedza viņu man. Man patika šī dāvana, bet man nepatika, ka viņš ir ārkārtīgi kautrīgs, un nevarēja man pat ieskatīties acīs, kad iedeva man šo jauko plīša mantiņu. Varbūt kāda cita meitene būtu ļoti sapriecājusies par šo dāvanu, bet es jau vairs neesmu meitene. Kā nekā man jau ir 23 gadi, īstā pieaugušā dzīve jau sen ir sākusies. Bet man jau kopš bērnības tomēr patīk šīs plīša mantas.
- Paldies, man liekas, ka tev nevajadzēja tērēties, jo mēs taču esam svešinieki vai ne? - ieskatījos puisī, un sapratu, ka man viņam būs jāuzdod vēl pāris jautājumu, jo man nebūs par skaidrība par to kā tiku nogādāta te.
- Mēs taču esam draugi, kā teici? - puisis viltīgi pasmējās. Jā, tie meli pirms kāzām man izdevās, un es nosargāju Kristoferu no policijas. Iespējams, ka viņš tagad skatītos un pasauli saur režģiem, bet to es nepieļāvu.
- Tie bija vārdi, lai tu nenokļūtu restēs. - nosmīkņāju.
- Bet kā gan es nokļuvu šeit, tu biji tas cilvēks, kas mani te atveda? - sāku iztaujāt puisi, man tas bija diez gan svarīgi, jo visspilgtāk atceros tikai to, ka uzreiz biju slimnīcā. Vairāk neko īpašu. Tikai to, ka biju ārā, un ka es nokritu. Viss.
- Protams, man pašam tas likās dīvaini. Redzēju, kā tu nokriti, bet nedomāju, ka tā esi tu, bet nolēmu palīdzēt. Bet kad atpazinu tevi, tu iekriti bezsamaņā! - puisis jau nerunāja tik saspringti, likās, ka viņš jau kļuvis nedaudz brīvāks. Arī man tā bija vieglāk.
- Tagad laikam būšu tev parādā. - neveikli izteicos. Es pat nezināju kā viņam pateikt "paldies". Jo viņa rīcība tiešām bija izpalīdzīga, un man Kristofers bija par to kaut kā jāpateicas, es vēl nezināju kā.
- Gan jau. Kur tad tavs vīrs? - puisis vēsi man uzjautāja. To es tiešām nezināju, bet nevēlējos neko lieki izteikties par mūsu privāto dzīvi.
- Domāju, ka drīz ieradīsies apciemot. - pārliku savus sejas izteiksmi uz samākslotu smaidu. Ceru man noticēja, jo negribēju neko runāt par Marku, es cerēju, ka viņš tomēr atcerēsies par savu sievu.
- Nu tad līdz kādai vēl nejaušai reizei, lai jums trijiem veicas! - puisis noteica, un tuvojās palātas durvīm. Viņš mani pārsteidza, stipri pārsteidza.
Gribētu, lai izsakat domas par stāstu, jo ir pagājušas 6 nodaļas. Un vēl gribēju piebilst par to vai man turpināt stāstu "Nepazaudētā cerība" ?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-7/725043
