http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-6/724826
Pēc neliela mirkļa palātā iesteidzās Marks. Redzēju, ka viņa sejā parādījās liels apmulsuma vilnis, un es nezināju ko no viņa gaidīt.
- Kāpēc tu man nepaziņoji? - dīvains jautājums izskanēja no Marka mutes. Vai tad šis tiešām bija tiešam vissvarīgākais jautājums uz pasaules? Vai viņš nemaz nepadomāja par mani, un viņa dēlu.
Marks nesaņēmis atbildes apsēdās man klāt, un apķēra mani ar vienu roku, un skatījās uz mazo dvēseli, kas vakardien āca pasaulē. Marks nebilda ne vārda, man sāka palikt bail par viņa reakciju. Kāpēc viņs man neko nesaka?
- Es esmu laimīgs. - viņš caur smaidu ieteicās un tāpat neatrāva savas acis no mazā. Varbūt viņam arī nebija nekas jāsaka. Tikai es negribēju, lai šo mirkli pārtrauc kaut kas. Es cerēju, ka viņš neaizies, un nepametīs mani no tik svarīga mirkļa mūsu dzīvē. Bet man ik katru brīdi šķiet, ka viņam darbs ir svarīgāks par visu.
- Mēs visi trīs esam laimīgi. - pasmaidījusi raudzījos uz Marku. Šī diena ir laimīgākā manā mūžā, bet tad mans vīrs uzdeva man jautājumu.
- Bet kā tu tiki šeit? Es nesaprotu. - izklausījās, ka Markam būtu vienalga, jo ja es viņam rūpētu, tad viņš jau sen būtu ieradies, izmeklējis malu, malus, bet atrastu mani.
Es nesapratu viņa mīlestību jau no paša sākuma. Man likās, ka mēs esam kopā tikai tādēļ, ka es paliku stāvoklī no viņa bērna. Man visu šo laiku liekas, ka viņš kaut ko slepus perina, bet neatradu nekādus pierādījumus. Bet aizdomas neatstāja manu prātu pat tagad.
- Mani šeit nogādāja, atveda. Vispār kāda starpība? - biju nedaudz aizsvilusies, jo biju gaidījusi, ka tas cilvēks, kas mani izglāba ir mans vīrs. Man šķita, ka es atbildēju viņam pareizi.
- Ir gan starpība, tu esi mana sieva. - viņš uz manis nedaudz pacēla balsi. Es tomēr negribēju, lai šī saruna izvērstos strīdā. Mums nekad nav bijuši strīdi, jo nekad nebija iemesla. Kāpēc gan mums bija jābūt kopā, vai viņš mani vispār mīl?
- Es negribu lai mēs strīdamies. - es tiešām to negribēju, jo var sanākt visādi. Varbūt mums ir jābūt kopā, jo citādi nevar būt. Varbūt tagad būs nesaskaņas, bet mēs tās novērsīsim, es speciāli to pateicu, jo gribēju saglabāt mūsu ģimeni. Ja nu ar dēla piedzimšanu viss mainīsies?
- Es arī nē, bet no kā ir tie ziedi un bēšais lācis? - Marks sarauca pieri, par to gan es taisnību negribēju teikt. Es nemaz negribēju šajā lietā attaisnoties.
- Nu te jau tas viss bija. Nemaz nevaru iedomāties, ka to atnesa, varbūt tu? - pietēloju, lai viņš padomātu, ka es gribētu šīs dāvanas no viņa.
- Nē, nē. Bet man ir kāds cits pārsteigums. - Marka acis iedzirsktījās. - Pagaidi vienu momentu. - Marks pazuda aiz durvīm.
Ko gan viņš man varētu dāvināt? Man jau viss ir, mana laime ir manās rokās.
Pēc apmēram piecām minūtēm Marks bija klāt, un viņš palātā ieveda ratiņus, bērnu ratiņus. Ieskatījusies iekšā atradu, ka tur bija ieliktas arī drēbītes, pamperi un viss cits nepieciešamais bērnam.
- Tu esi malacis. - ieguldīju mazo ratiņos, un noskūpstīju vīra vaigu. Vismaz esmu droša par to, ka mazulim būs viss nepieciešamais. Bet lejas nodalījumā bija maisiņš ar augļiem.
Marka telefona signāls iezvanījās, un es sapratu, ka viņam būs jādodas prom. Par ko gan citu viņam vēl varētu zvanīt kā tikai darbu?
- Jau skrienu. - Marks ātri nolika klausuli. - Man jādodas, es ieskriešu vēlāk. - Marks apķēra mani, un atstāja vienu. Jau atkal.
"Lea jūs varat nākt uz pārbaudēm!" - izdzirdēju kādas sievietes balsi aiz durvīm, un jau gatavojos iet.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-8/725672
