http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-4/724184
Man liekas, ka diez gan garlaicīga daļa, atvainojiet...
Šīs neiedomājamās sāpes kāpās tālāk par visu ķermeni. Nespēju saredzēt, bet cilvēks jau bija man tuvumā. Es nezināju, kas viņš vai viņa ir. Es vēlējos, lai cilvēks nebūtu vienaldzīgs par mani. Man nebija spēka ne spiegt, ne celties augšā. Šim es biju par vārgu.
Jūtu, ka siltas rokas paceļ mani, kas liek man uz mirkli atslabt, bet tikai uz mirkli. Vismaz mani pacēla, kā es tikšu savās mājās? Gribu, lai mazulis būtu drošībā, gādībā. Nezināju, kurp es tagad došos, jo man nav spēka. Jūtu, ka tulīt mani uzmeklēs bezsamaņa. Man ir bezspēks kaut ko darīt lietas labā, jo sāpes tikai paliek stiprākas vēdera daļā.
Mana galva sāk griezties. Zinu, ka tulīt, tulīt es atslēgšos, un tad liktenis lems, kāds cilvēks mani izglābs, kāda būs reakcija uz to, ka vairs neesmu pie samaņas.
Pēdējais ko redzēju bija miglaina aina, ko rotāja divas gaiši brūnas acis, kas izmisīgi skatījās uz manīm, bet tālākais ir miglā tīts.
***
Manas acis vairs neseko gaismai, kuras tās apžilbina. Redzu kā mani uz ratiņiem ved māsiņa, un blakus ir cilvēks, kas ģērbies baltā apģērbā, saprotu, ka tas droši vien ārsts. Pie manis neviena nav blakus, neviena paša.
Kur mani ved, kas notiks? Sāpes ir atgriezušās, jo es jūtu ka tās cirkulē pār manu vājo ķermeni. Vai ir laiks? Vai es tagad jau dzemdēšu? Vai Marks to zina, vai viņš ir, vai būs man klāt?
Tik daudz jautājumu, kuriem nerodu atbildes. Bilde mana priekšā miglojas, redzu miglainu virsrakstu " Dzemdību nodaļa. " Tātad jā, šī būs tā diena, mirklis, kad tikšos ar savu mazuli, varēšu paņemt viņu rokās, samīļot uz glāstīt viņa mazos, mīlīgos vaidziņus.
Mani ieved telpā, un jau mani grib likt uz galda, kur viss notiks. Man nav klāt neviena, varbūt ir, bet to es vairs nezināšu. Iekliedzos, no tikko radītās sāpes.
Pēc ārsta sejas izteiksmes jau noprotu, ka viss jau jāsagatavo, šis laiks ir pienācis. Pēkšņi es saskumu par to, ka man neviena cilvēka, kas mani atbalstītu, vai kāda veidā palīdzētu vai iedrošinātu, jeb ko. Tā nebija. Bet man ir jābūt stiprai uz to, es zinu, ka tāda esmu tikai man ir jānotic tam. Ar mani viss būs kārtībā, es to izdarīšu viena.
Ja kādam būtu jāuztraucas par mani, vai pat es kādam būtu vajadzīga, tad šis cilvēks būtu man klāt, tātad esmu kā nevienam nevajadzīga, pamesta sieviete.
Mani bez liekiem iebildumies uzguldīja uz pamatnes, kur es sagaidīšu mazo dzīvībiņu, es par viņu parūpēšos, kaut vai viena, bet es to darīšu godam. Tagad viss sāksies.
***
Dzemdības ritēja normāli. Par laimi, nebija nekādu apgrūtinājumu, un mazulis ir piedzimis vesels kā rutks. Es gaidu, kad man viņu atnesīs, un varēšu viņu saskatīt, un dzirdēt viņa balsi. Man piedzima puika. Es nevarēju sagaidīt to momentu, kad mazulis attapsies man rokās, un varēšu pētīt viņa actiņas, deguntiņu.
Domājot par to, ka esmu kļuvusi mamma apvienoju to ar domu, par zīmīti, kas pielikta pie naktsgaldiņa, kas atradās pie manas guļvietas.
"Es atnākšu pie tevis tieši astoņos no rīta, gaidi mani, jo man tev, un mazajam ir pārsteigums!"
Pārlasīju zīmīti vairākas reizes. Šis rokraksts man nebija īsti manīts. Varbūt sūtītājs to darīja speciāli, lai es nevarētu uzminēt rakstītāja vārdu? Iespējams tas ir Marks, jo cits tas nevarēja būt, viņš mani bieži vien pārsteidza ar visādiem mīļiem pārsteigumiem.
Pēkšņi pilnigi negaidot palātā lēnām iegāja māsiņa. Tas bija mans mazais! No lielā prieka man radās spēks piecelties no gultas, es nebiju bijusi tik laimīga nekad. Es varēšu viņu turēt savās rokās, gādāt par viņu, par visdārgāko man uz pasaules.
M. - Lūdzu. - māsiņa smaidot pasniedza zilā sedziņā ievīstītu mazuli. Nodevības asara noritēja pār manu vaigu. Es smaidīju no laimes, šādas sajūtu es piedzīvoju pirmo reizi mūžā.
- Paldies. - manas acis jau tika piekaltas pie maziņā.
- Pārbaudes mazais noturēja veiksmīgi, ar viņu viss ir kārtībā. Tikai jums arī būs jāveic pārbaudes. - māsiņa vēl noskatījusies uz mazuli, viegli pasmaidīja. Paskatījusies uz pusmūža māsiņu atbildēju viņai ar smaidu.
Nevarēju nepievērst uzmanību mazajai dvēselei, kas mitēja manās rokās. Mazulis bija iemidzis, un nemaz nevēlējos viņu iztraucēt no miega.
Māsiņa lēnām izgājusi no palātas, ar savu smaidu atstāja mani divus vien ar savu dēliņu. Es jau iemīlējos viņa mazajā sejiņā, kura saldi gulēja, ko negribēju pamodināt.
Man neizdevās ilgi palikt vienai, jo atvērās palātas durvis, kas lika manai sejas izteiksmei pārvērsties par apstulbušu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-6/724826
