http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-57/744860
Braucot uz savām mājām, un mūkot no savas lieliski saspringtās ikdienas, kas vairāk jau atgādināja parasta cilvēka rutīnu, es vēlreiz apdomāju manu un Kristofera vakardienas sarunu. Vīrietis skaidri un gaiši man bija pateicis, ka zina par manu dēlu, un to kur viņš atrodas, un pie kā viņš atrodas.
Visa informācija man sākumā šķita mīklaina, drīzāk par neticama manām ausīm. Pirmajās minūtēs es viņam uzdevu vairākus jautājumus par to kā viņš to uzzināja, un es arī ieguvu informāciju par to.
Pirmajos mirkļos tas man uzdzina mazu šaušalīgumu par to, cik viņam bija daudz informācijas par Marku, bet es sāku arī aizdomāties par to, kas viņam to bija atklājis.
Tomēr beigu beigās es liku to pie malas. Es tiešām biju pateicīga, bet vakardien neizrādīju Kristoferam to. Man vajadzēja tikai atgūt dēlu, tikai to un neko vairāk šobrīd es nevarētu vēlēties. Un tas viss jau notiks rīt.
Pašlaik esmu uztraukusies tik ļoti, ka man dreb rokas. Man ir bail no rītdienas. Es vēlos lai viss noritētu kā vajag un nekas nenoietu greizi no mana plāna. Es pat nevēlējos domāt par to, bet pati nespēju sev likt nedomāt par to, jo runa ir par manu Robertu.
Daudz jautājumus neuzdevu Kristoferam, jo tie vairāk vai mazāk saistījās ar to kādēļ viņš to dara. Ar katru dienu es sāku saprast, un arī noliegt savas domas vienlaicīgi, un galu galā nenonāku pie pareizā secinājuma.
Šķiet uz mirkli mans braukšanas ātrums liek aizmirsties, un atrasties tādā kā adrenalīna ietekmē. Reizēm ir bijusi tāda doma, ka es vairs nespēju, bet es nedrīkstēju tā domāt, jebkurā gadījumā.
Gaismiņas, kuras zibsnēja pāri visas ceļam kosmiskā ātrumā šaudījās ātrāk un ātrāk. Saprotot, ka tuvojos savām mājām pamazinu tempu, lai neietriektos kaut kur šajā piķa tumsā, kura jau šajā apkaimē valda šo brīdi.
Nopūtusies iegāju savā namā, jau sapratu, ka Kristofers ir tepat. Es aizmirsu piebilst, ka viņš pie manis ir palicis dažas dienas. Tas viss ir sakarā ar viņa traumēto kāju, kura joprojām ir apsieta, bet pēc Kristofera teiktā es noprotu, ka viņam ir labāk.
Mana sirdsapziņa teica, ka jāpalīdz, es neklausījos vīrieša atrunas, un ar to kā viņš ir man palīdzējis nevarēju viņu izsviest vienkārši laukā. It īpaši tādēļ, ka vīrietis staigāja nedaudz sarauti, tas vēl vairāk lika man domāt, ka Kristoferam jāpaliek šeit.
Par to lodi, kas bija viņa kājā mēs vairs nebildām ne vārda. Kristofers man tāpat neteiktu, lai cik ļoti to viņam lūgtu, pat mešanās uz ceļiem viņu nepārliecinātu. Tādas pašlaik bija manas domas.
Tikko kā noliku savu darba somu uz galda, lai tai nevajadzētu pieskarties kādu laiku, es sadzirdēju melodiju. Tā lieliski iepatikās manām ausīm. Sāku just, ka sirds sasildās ar neviltotu siltuma devu, es saprotu, ka tā melodija nāk no klavierēm.
Tām nebiju pievērsusi savu uzmanību, jo tādā mūsdienīgā namā vienkārši nevarēja atrasties tumši brūnas klavieres kā no senajiem laikiem. Tās ir kā divas nesavienojamas lietas šeit.
- Kopš kura laika tu spēlē klavieres? - klusiem soļiem piegāju tuvāk Kristoferam, un jaukā melodija vēl vairāk tīka manām ausīm, un to varētu klausīties mūžīgi.
Man patika klavieru skaņa, arī pati vienmēr vēlējos iemācīties spēlēt šo instrumentu, iemācīties ieklausīties visās notīs, jo katra atšķīrās viena no otras.
- Jau kādu laiku esmu iecienījis tās spēlēt. - Kristofers ne acu norāvis no melnajiem un baltajiem taustiņiem turpināja spēlēt nebildis ne vārda.
Melodija it kā aijāja mani, un es sajutos vieglāk. Pat vienu mirkli man šķita, ka man sāk pieaugt spārni, un varētu aizlidot tālumā.
Apsēdos Kristoferam blakus, lai spilgtāk varētu dzirdēt melodiju. Ar savām acīm es tikai spēju noskatīties uz viņa pirkstu kustībām, kuras automātiski zina katru skaņu, kas rada vienoti skaistu dziesmu, kas jau skan manā galvā un liek uzsmaidīt.
Man patika šis klusums, kam pa vidu skan mūzika. Tas man lika ieklausīties, iegrimt savās domās un arī vairākkārt apdomāt rītdienu. Ir tikai viens variants, lai viss notiktu kā ir ieplānots, un viss.
Īsas trīsas pārskrēja pār manu muguru, kad Kristofers aplika vienu roku man pār plecu, un piekļāvis mani sev tuvāk turpināja spēlēt es vienu roku. Mans prāts turpināja domāt par šo neviļo pieskārienu.
Šķita, ka Kristofers juta manu saspringumu, un bez vārdiem viņš spēja mani nomierināt, lai nesatraucos. Rīt ir liela diena kā nekā, tā izšķirošā. Pati vēl neapzinādamās, ka mani pašlaik apskauj Kristofers jaunas trīsas skar ķermeni. Nepazinu šādas izjūtas, jo tieši šādu es nebiju piedzīvojusi vēl nekad.
Savienojot mūzikas klausīšanos skatījos uz vairākajām zvaigznēm, kuras rotājās šajā nakts melnumā. Ja vien tās zvaigznes atbildētu uz visiem maniem jautājumiem. Ar katru mirkli es sāku iedomāties, ka manā prātā ir daudz jautājumi, kuri varētu sasniegt tik, cik debesīs atrodas zvaigznes.
Kristofers beidz spēlēt, un es apmulsusi ieskatos viņa brūnajās acīs, kuras šajā naktī ir grūti saskatīt. Vīrieša galva tika noliekta uz leju, un Kristofers neizveš ne vārda.
Es vēlos, lai viņš paspēlē vēl, vismaz nedaudz.
Kristofera noliektā galva pacēlās uz augšu, lai uzlūkotu manas acis. Viņa skatiens skatījās uz manām acīm, kas man uzdzina kautrīgumu, kurš man neliek mieru jau no saviem pirmajiem dzīves gadiem.
Pašiem nemanot mēs tuvojāmies viens otram. Kristofers cītīgi pētīja manas lūpas it kā tajās būtu paslēpts, kas noderīgs. Mana nesen radusies iekāre uzliesmoja, un es vairs nezināju kas ir pareizi un kas nē. It kā viegla hipnoze paralizēja visas racionālās domas koncentrējoties tikai uz Kristofera skatienu, kurš neatskatījās ne uz brīdi. Sāku just, ka Kristofers ir izmainījies, atceroties pirmo dienu, kad iepazināmies, vīrietī sita augsts kautrīguma vilnis. Bet tagad es to nejutu nemaz.
Vēl palicis mazs centimetrs, kas mūs šķīra, bet pēc attāluma to varēja pielīdzināt kā kilometram. Tikai mazs solītis, mana sirds sitās straujāk nekā jelkad. Arī siltās trīsas, kuras radās šī saspringuma laikā slīdēja no vienas ķermeņa malas uz otru, radot saspringuma zonu.
Šis solis tiek pārvarēts. Tauriņi, kas dusēja manā vēderā visi kā viens izlauzās uz āru, lai varētu lidot sazin kur, tur kur prāts nes. Kristofers smaržoja pēc kafijas un arī vīrieša maigais odekolons lika man nedomāt.
Skūpsts beidzās kā īsti nesācies.
Es nobijos no tā kāda tikko biju, tas ir tik nepareizi.
Kas ar mani notiek?
Uzskriedama uz augšstāvu neliekoties ne zinis par to, ka mani lejā sauc Kristofers es ieslēdzos savā istabā, un vairāku izelpu un ieelpu pavadīta cenšos aizmigt neapzinādamās par tikko notikušo.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-59/745912
