http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-58/745325
Skatoties spogulī, kurā rādījās mans atspulgs es nespēju atpazīt sevi. Man patika, ka mani mati tika ieveidoti modernā copē, kura uzreiz izcēla manu seju un padarīja to sievišķīgāku. Es sevi nebiju radusi redzēt šādu. Tas tēls, kurš man bija pazīstams cietumā ir mainījies uz visiem procentiem. Vairs nekad nevēlētos domāt par to kā man tur gāja un tā pagātne palika tur, un neatnāks klajā nekad.
Liekot mazu daudzumu pūderi uz vietām, kuras mani pašlaik neapmierināja es vēl vairāk varēju apstiprināt, ka labi izskatos. Kosmētika mēdz veikt brīnumus uz manas sejas, kura nebija tik problemātiska. Taču dažreiz ir atļauts izskatīties kaut uz kripatiņu sievišķīgai vai ne?
Uzsmaidīt spoguļattēlam tāpat bija ļoti grūti. Šī diena noteikti vēl nesīs daudz, tādēļ es vēl neesmu spējīga pasmaidīt sev. Tikai veiksmei ir jāstāv klāt un to nedrīkst nolaist ne sekundi no acīm. Nevar zināt kā var iznākt, ja nu iznāk kā vienmēr?
Baidīšanās pašai no sevis nebija raksturīgs man. Drīzāk bailes no tā, kas stāvēs man priekšā. Ir uztraukums, kas sēž galvā un pat neļauj man padomā par ko citu. Es arī nedrīkstēju domāt, pārāk lieki.
- Tuk, tuk! - Kristofers tēloti pieklauvēja pie durvīm kaut arī jau stāvēja noslējies pret durvju stenderi skatoties tikai uz manu pusi. Nepievērsu uzmanību viņa pēkšņajam apciemojumam.
Atceroties vakardienu es vairs nevēlējos domāt. Neko pret viņu, gribēju atslēgt jūtas pret vīrieti. Nejust neko vai tukšumu, kas nespēs piepildīt manu sirdi.
Atsāku pētīt sevi spogulī līdz man tas dziļi apnika. Parasta sieviete bez nekādas odziņas savā tēlā, kas patiktu man. Varbūt es biju pārāk paškritiska?
- Pucējamies?- Kristofers pavisam nekautrīgi pienāca man tuvāk gandrīz vai aci pret aci bez nekāda mulsinājuma izjūtas. Arī es to biju pazaudējusi reizē ar viņu, tā ir vieglāk koncentrēties uz šodienu.
Vakardiena bija kļūda manā priekšskatījumā.
Es vairs nejutu tirpas gar manu ķermeni, kad skatījos uz viņu. Es pati sev piespiedu tā darīt, jo jūtu vieglumu pār sevi. Šķiet, ka esmu maza spalviņa, kura var lidot un viss ir viegli, bet savādāk ir grūti.
Tāpat viņa skatiens spēja pārsist visu to, lai es varētu būt mierīga viņa tuvumā. Jo vairāk man liekas, ka mēs esam kā divi pretstati, kuri nekad nevar būt pat vienā telpā. Arī vīrieša elpas vilcieni neļāva vienkārši stāvēt un nedarīt neko. Nesniegdama atbildi pagriezos, lai varētu turpināt sevis appētīšanu.
Kristofers nostājās man blakus pie spoguļa un uzreiz varēja pamanīt viņa glīti sasieto tauriņu ar kuru vīrietis izskatījās pieaugušāks un nopietnāks.
- Es jau sen biju šo te turējis pie sevis un vēlos, lai tas būtu pie tevis. - Kristofers nedaudz pieklusinātā balsī izvilka kaut ko no kabatas tāpat nepadarīja manas izjūtas krāšnākas, vienaldzība bija tepat ar mani.
Pazīstot skaņu, kad atveras kāda samta kastīte paskatījos uz Kristoferu. Vīrietis no tā izvilka skaistu kuloniņu mazā, apaļi iezeltītā formā.
Nolikusi ķemmi atpakaļ uz galda pievēros Kristoferam, kurš noteikti jau ir saskaities uz mani par to, ka es nerunāja. Es biju uz apbrīna spārna, jo viņš neko nebilda pat vakardienu. Tā arī pašlaik bja labāk, taču piespiestību es tāpat jutu, no tās neatbrīvosies.
Pamāju ar galvu, bet smaids neiznāca pār lūpām. Es pārāk daudz domāju par šodienu, arī domas klīda pa visurieni un nerada vienu mieru.
- Palīdzēsi man to uzlikt? - sapratu, ka mūžīgi nevarēšu tēlot, ka mana mēle ir norīta. Es biju pārāk nepieklājīga pret Kristoferu, viņš ir darījis ļoti daudz laba man, bet ko es? Ar ko gan izcēlos es?
Paņēmu savus matus nostāk, lai varētu pamanīt kāds ir šis kuloniņš. Manā priekšskatījumā tas ir brīnumskaists. Smaids atmaiga un tika veltīts spogulim. Kamēr Kristofers centās aizāķēt kuloniņu redzēju viņa stalto augumu, un savu, kurš bija nedaudz sīkāks atbilstoši sievietei.
Manuprāt Kristofera augums vēl vairāk izcēlās šajā smokingā. Tas tikai piedeva vīrišķīgumu, jo tikai stiprais odekalons tādam vīrietim ir par maz. Vajadzēja ko nopietnāku klāt.
- Kādēļ tu tēlo dusmu velnēnu?- Kristofers savilcis savu smīnu paskatījās uz mani. Nevarēja saprast vai tas bija nopietni, taču par dusmīgu sevi neuzskatīju. No kurienes tas varēja rasties vīrieša prātā?
- Es neesmu dusmīga. - klusi atcirtu.
Es esmu kā vienmēr, es piemēram nejutu izmaiņas sevī. Varbūt es pat nejūtu kāda esmu, bet es tiešām nejutu.
- To var nolasīt no tavām acīm, tu zini tev nepiestāv.- Kristofers smaidīja skatīdamies uz mani un arī pievēršot uzmanību tikko uzdāvinātajam kuloniņam, kurš jau jūtami sildīja manu dvēseli.
Es pazaudējusi balsi nevarēju atbildēt, kaut kas kaklā smaldza, bet vēl nezināju kas tas ir. Acis šaudījās no viena stūra uz otru un es joprojām nespēju neko pateikt.
- Paldies. Paldies par visu. - cerēdama, ka manus tikko izdvestos čukstus, kuri bija maksimāli nedzirdami sadzirdēja.
Kristofera spīdīgi brūnās acis ieskatījās manās, it kā pētīdams tajās kādu dzīvības formu viņš pasmaidīja un izgāja no manas istabas.
Šodien priekšā ir vēl viss vakars.
Nezināmais vēl ir neatklāts.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-60/746303
