http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-56/744476
Acu skatiens mazu brīdi tika piekalts pie vīrieša kājas, kurā joprojām bija redzamas asinis. Man šausmīgi nepatika sarkanā krāsa, jo jau no pašas bērnības tā atgādināja ko nelabu vai šaušalīgu.
Skatiens sāka šaudīties apkārt no vienas puses uz otru. Arī mani elpas vilcieni palika smagāki līdz tam, ka es atjēdzos. It kā vēss sitiens pa manu galvu, un es jau ceļu vīrieti augšā. Manas bailes lēnām pārgāja, un tām pa vidu iespraucās instinkti, kuri kliedz, ka jāpalīdz.
Vīrieša roka likās divtik smaga, un es to pacelt nevarēju. Vīrietis klusēja, tikai ik pa mirklim dzirdēju piespiestus vaidus, no viņa lūpām, bet tam es nepievērsu uzmanību. Dzirdēju klusus čukstus, lai es viņam nepalīdzot, taču kā gan es nevarēju?
Varbūt ir skarts kāds nervs, vai vēl nopietnāk? Mana sirds nesistos mierīgi, ja es viņu atsātu te vienu šajā situācijā. Es vēlējos uzdot daudz jautājumu, bet mana mēle neklausīja, vispirms jāpalīdz, un tad var sekot nākamās lietas, kuras arī ir svarīgas, bet ne tik kā šī situācija.
Cenšos vīrieša roku nolikt uz manas pleca tā, lai viņš varētu atbalstīties pret mani, un justies vairāk līdzsvarotam. Mana elpa mutuļuja, un arī viņējā, bet es vēlējos tikai ātrāk nogādāt viņu pajumtē, un noslaucīt savu nodevīgo asaru, kas jau ilgi slīd pāri vaigam, bet tā arī neaizslīd līdz redzamībai.
Vīrieša augums bija smags, bet par spīti tam, es sakrāju sevī spēkus. Sirds auļoja bez apstājas, un es tam nevarēju rast tiešāku izskaidrojumu. Man bija lielas bailes, arī kauns atzīt, ka esmu pārāk uztraukusies par Kristofera dzīvību.
Kad ieraudzīju šo skatu, manā dvēselē it kā nostrādāja dzirksts, un es sapratu, ka kaut kas ir. Es sapratu kas, es to ļoti labi sapratu, taču esmu tādā stāvoklī, ka nespēju to vienkārši atzīt, es nespēju to vienkārši izdarīt.
- Es pats tikšu. - kad pārkāpām pāri slieksnim Kristofers noteica, taču viņa sakāmais vairāk izklausījās pēc vaidiena, un savu skatienu ne reizi nepiesaistījis savai kājai, mēs ar mokām iegājām mājā.
Nopūtos, un paskatījos apkārt kur Kristofers varēju atgulties. Par vislabāko vietu es izvēlējos dīvānu ar ērtu spilvenu, kurā var vienkārši atspiest galvu un relaksēties. Manuprāt tas ir pats vajadzīgākais, pirms es sameklēšu marli, un pārsējus.
Palīdzējusi Kristoferam nogulties vīrietis visu laiku dīvaini smaidīja man tieši sejā, bet es nevarēdama saprast viņa prieku nebildu ne vārda. Kristofers bija pirmais cilvēks, ko redzēju šādā situācijā. Viņam bija slikti, bet neskatoties uz neko viņš smaida, neatskatīdamās rīkojos, ir jāpalīdz.
Ātri pieskrējusi pie atvilknēm, atvērusi vairākas, līdz atradu īsto. Izvilku marli, un skriešus pie gulošā vīrieša. Pienākot pie viņa es sapratu, ka viņš nevēlas nemaz atklāt rētu, tas man uzdzina bažīgumu pār kauliem.
- Tur ir lode. - bezspēcīgi izrunājis šos vārdus Kristofers aizgriezās no manis. Viņš vēlas, lai es vienkārši pasmaidu un noskatos to uz kā visnormālāko parādību? Viņš krasi šaubās.
- Vajadzēs vilkt ārā. - sausi atbildu, un cenšos atvilkt džinšus, lai varētu saredzēt rētu, kas atradās pie potītes.
No galvas izskrēja visi jautājumi un es sapratu, ka bez atbildēm viņš tālu neaizspruks. Kas varētu šaut? Skaidrā diennakts laikā? Vai viņam ir ienaidnieki? Šādi un tādi jautājumi maisījās galvā izveidojot kopīgu biezeņa sajaukumu, veidojot sašutumu.
- Kas uz tevi šāva? Kāpēc tu man neko neatklāj? - jau appētījusi kāju, kurā varēja redzēt lodi teicu viņam. Kristofera vaigi svila, bet no jautājumiem neaizbēgsi tālu.
Klusums.
Tas nevar turpināties ilgi, es uzsprāgšu, ja viņš nepateiks, viņš nedrīkst nepateikt.
Man nebija izvēles, man bija ar pirkstiem jāvelk ārā lode. Sākumā tas šķita kā grūtākais darbs uz pasaules, jo pašā sākumā man nepadevās aizķert nagu aiz tās, tādēļ Kristoferam vajadzēja savilkt dūres no sāpēm, bet es nepadevos.
Kad tā bija izvilkta pār ķermeni pārskrēja siltas trīsas, un es sapratu, ka viens darbs ir galā, tagad ir tikai pārsiešana. Kristofers labi saprata, ka atbildi es vēljoprojām gaidu, taču viņa klusēšana varēja arī kārtīgi nokaitināt.
Jau pārsienot kārtīgu marles kārtu pār kāju, cerīgi skatījos Kristoferā, un viņš tāpat klusēja. Es varēju pati tagad viņam iešaut otru lodi kājā, lai justu kā es jūtos. Es nevarēju to paciest, mani nervi sāka brukt līdz ar nezināšanu par to, kas varēja to nodarīt.
- Es nedrīkstu to teikt, tas ir tevis pašaisardzības dēļ... - klusus čukstus izdvesa Kristofers, tomēr pēdējos vārdus es nesapratu, bet man bija skaidrs viens, es to neuzzināšu.
Man kārojās uztaisīt skandālu, bet tam nebūtu jēgas. Es jūtos tik slikti, un vārgi. Saprotot, ka es varu pieturēties tikai pie sava plāna, vairs nedeva man citas cerības, ir tikai viens mērķis pašlaik.
Pārsienot marles es vairs nebildu ne vārda un gāju uz augšstāvu.
Šodienai viss bija par daudz.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-58/745325
