http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-55/744233
Vērojot kā mākoņi lēnām slīd pāri skaidrajām debesīm man sāk apnikt skatīties viņos. Šķiet, ka laiks ir ātri apstājies un es viņos skatos jau vairāk kā mūžību. Citu skatu es nevaru vērot, jo nekas cits man nerada mierinājumu. Jau uzreiz sapratu, ka balkons būs īstā vieta, kur varēšu mierīgi pasēdēt, un klusībā pie sevis apspriest visu, kas noticis šajā dienā.
Kopumā ir noticis tik daudz, ka vair nespēju saskaitīt. Arī nav pavadīta neviena diena, kad būtu atbrīvojusies no domām, un laiski atlaidusies šūpuļkrēslā kā mazs kaķēns pēc grūtas dienas. Mākoņi turpina slīdēt tālāk, un nekas nevar tos apstādināt. Es vēlētos apstādināt laiku un atkal iedarbināt, kad būšu atradusi risinājumu, kas it kā būtu pasēpts zemūdenes klajumus aiz vairākām smilšu grēdām.
Pati vēl klusībā domāju, ka vēlētos aizsmirsties kādā sapnī, un pamosties tad, kad viss ir kārtībā. Taču bez darba nebūs augļu, esmu jau to sapratusi vairākkārt.
Acis ātri pievēršas spilgtajam saulrietam, kas vēl vairāk izgrezno šo pilsētu atklājot tās paslēpto skaistumu, kas atklājas vakarpusē, un paliek redzams visiem. Ne visi prot pamanīt šo debešķīgumu, jo citi ir pārāk aizrāvušies ar viņu pašu rutīnu, un vairs neatleik laika, lai varētu palūkoties uz saulrietu, kas laižas arvien zemāk un zemāk līdz pazūd pavisam prom.
Mans prāts vēl cīnās ar domu, ka nesen redzētais ir patiesība. Marks nevarētu veidot balli tāpat vien, tam ir jābūt iemeslam, lielam iemeslam.
Arī par savu plānu, kuru vēl tikai vēlos īstenot neesmu tikusi galā. Plāns ir tikai īsa doma manā galvā un vairāk kā tikai par domu tā vēl nespēj pārkāpt. Nespēju sevi iedomāties tur, jebkurā gadījumā es tur nevarētu iet, mani uzreiz pamanītu, un tad varētu notikt jebkas, kas ienāktu Marka prātā.
Šo pasākumu varēja izmoantot arī lietderīgi, ideja ir manā prātā, tikai ne līdz galam, un tas uzreiz rada jaunus sarežģījumus man, kā gan savādāk?
Skatiens vairs nepieturējās pie saules pēdējiem stariem, kas vēl maigi svilināja vaigus, un pār ķermeni varēja just vēl neviltotu siltumu. Maigais vējs patvaļīgi darbojās ar maniem matiem plivinot tos savā nodabā.
Vēršot acis tālāk uz plašumu redzu vienu mašīnu, kas man atgādina to pašu Fiat. Mašīna jau atkal traucas ātri it kā par nokavēšanu tiktu piešķirts nāvessods. Jau no attāluma varēja noprasts, ka gāzes pedālis nav atlaists ne uz sekundes simtdaļu.
Tā uzreiz strauji noparkojas pie manas mājas, drīzāk nostāk, un nevīžīgāk kā vajadzētu. Es sāku domāt vai tas varētu būt kas nopietns, bet tikai viena nopūta pārgāja pāri ķermenim un viss.
Pēc neveiksmīgās noparkošanas sekoja tas, ka neviens neiznāca no mašīnas. Kā jau pazīstot sevi es domāju, ka aizdomīgums ir tepat blakus, bet neļaudama tam atkal iespaidot sevi turpināju gaidīt.
Manas acis varēja ilgi negaidīt, un no mašīnas izkāpa Kristofers. Galva tika noliekta uz leju, un es nevarēju saredzēt vīrieša sejas vaibstus un neko no viņa būtības, viss tika paslēpts.
Krsitfoers paspēra dežus soļus joprojām nenovērsis skatienu no zemes, jau man uzdzina vēl ielāku domīgumu par viņu, kaut kas nav kā vajag, ir noticis kaut kas.
Mans skatiens ne uz mirkli nenoklīst pie kā cita, un es pamanu nākošo. Kristofers krīt. Viņš ir uz zemes viens, un nebilst ne vārda šai pasaulei. Kā pa miglu manās acīm pavīd šī šausminošā krāsa, kas asocējas tikai ar vienu, tās ir asinis.
Elpas mutulis sakrājas sirdī, un jau tuvojas pie elpceļiem, un kliedziens tūlīt pārsitīs visas manas šūniņas. Es nekliedzu, es nevarēju sev atļauties uz ko tādu.
Es automātiski pametu omolīgo balkoniņu, un nespēdama padomāt ne par ko citu kā viņu es skrienu pa šīm lielajām trepēm, zinot, ka riskēju nokrist, bet es neapstādinu jau tā savu ātro gaitu, kas pielīdzināms mežonīgam skrējienam.
Elpot paliek arven grūtāk. Vēders sāk pats par sevi sāpēt, pār maniem vaigiem rit vairākas asaras, kurām vairs nevaru pateikt, kad beigt. Vairs nepalīdz vairākas ieelpas un izelpa,s un es vairs tām nekad nejutīšu jēgu.
Es vairs nepretojos tām izjūtām, kuras biju paspējusi aizbloķēt visa šī laika garumā. Tagad es skaidri un gaisi spēju pateikt, ka man rūp. Jā, man tiešām rūp, kas notiks ar viņu, jo visi šie notikumi, kuri savienojās vienā lielā, tie ir radījuši manī jaunu rakstura īpašību pret viņu - rūpes, varbūt ko vairāk, bet es vairs pati nesaprotu sevi, bet tikai klausu savu sirdsbalsi, kas kliedz man pretim, un es klausu.
Strauji atveru šīs metāla durvis, kas ir vienīgais šķērslis, kas neļauj tik pie viņa. Es izskrienu viņam pretim, mani sirdspuksti paliek nejūtīgi.
Skats paveras pie vīrieša, un es jau automātiski pieskrienu viņam klāt. Es nevaru apturēt savu strauju elpu un nemitīgās asaras gar vaigiem, kuras nevar apstāties.
Es cenšos viņu nostādināt kājās, bet tajā pašā gadījumā spēju paklupt, un nokrist viņas līdzās. Es pieceļos, bet no manis neiznāk neviens vārds, tik daudz ko pateikt, bet mani elsieni ir aizturējuši manu runāšanu, un vārdus, kas ir jāsaka.
- Ne.. neraudi. - vīrieša sejas vaibstos parādījās mazs apslēpts maigums, ko varēju nolasīt tikai es.
Es nevarēju izturēt to, ka viņš ir tik noslēpumains. Man interesēja tikai tas kādēļ viņa kāja tika noklāta ar asinīm. Ar šo es sāku saprast, ka viņam aiz ādas ir kaut kas. Viņš slēpj kaut ko, un tēlo tādu, ka viņam viss būtu ideālākajā kārtībā.
Viņam sāp, un arī man sāp tāpat.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-57/744860
