http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-54/743578
Manas smagi aizraudātās acis paspēja atvērties, un es jutu uz sejas kāpjam, smagu siltumu, kas ar savu svēlmi karsti dedzina manus jau tā karstos vaigus. Nesen redzētā aina zviln uz manām acīm, un atkārtojas neskaitāmas reizes.
Uzreiz saprotu, ka esmu noguldīta uz dīvāna, un uzreiz uzslejos sēdus, lai varētu aprast ar šī brīža situāciju. Es varēju tagad savā galva skandināt par to, cik šausmīgs cilvēks kā es vispār var pastāvēt.
Situācija bija tik briesmīga, ka es pat nespētu atrast nevienā pasaules vārdnīcā pareizākos vārdus lai aprakstītu to. Dvēselē dūrās visas emocijas, un viss tas mani vēl vairāk padarīja par vāju maisu, kas varēja tikai gulēt un nekā nedarīt.
Es zināju, ka šis viss, kas notika, notiek un notiks ir uz kaut ko. Mana sievietes intuīcija juta, ka tas galīgi nav uz neko labu, bet man nebija diez cik ilga laika, lai varētu apspriedelēt savus bezjēdzīgos pieņēmumus.
Drebuļi stipri skāra manu ķermeni iekšienē sitās, kas dikti nelāgs, bet centos sevi nomierināt, bet uztraukums par to, ka pāris metru attalumā atrodas mans dēls sveiks un vesels, kurš ir briesmīgā tēva rokās atkal liek man būt vājākai, un nesavaldāmākai.
Paskatoties savā rokaspulkstenī secināju, ka man nav palicis ilgs laiks, kad man ir jāierodas darbā. Manas acis ir šoka pārpilnas un es nevaru samierināties es nesen redzēto ainu, ir jānotiek brīnumam, lai es spētu izdomāt ko tādu, lai paspētu saglābt visu, kas salābjams.
Es biju nelabojama māte, ja es nespēšu atgūt savu dēlu, es nekad vairs nespēšu normāli gulēt, vai pat elpot bez viņa, zinot to, ka viņš nav ar mani, un ir prom, tālu tālu.
Man vajadzēja koncentrēties tikai uz plānu kā es varu panākt to, ko esmu vēlējusies jau ilgi, ka nevar izskaitīt. Man traucēja šī lielā vainas apziņa, un to, ka es nevaru izdarīt visu vienkāršāk.
Kādu mirkli skatoties griestos es vēl meklēju īsto risinājumu šai situācijai. Kapa klusums ļāva manam prātam atslābināties, bet ne tik daudz, lai varētu aizmirsties sevī. Man bija par maz informācijas, man vajadzēja noskaidrot visu nevis sēdēt šeit un bezjēdzīgi neko nedarīt.
Visas domas kuras šaudījās manā galvā kā tukšas lodes un nevienā no tām nebija atrisinājuma ideja. Pieejot pie virtuves galdiņa, tur tika atstāta sīka zīmīte. Nekavējoties satvēru to.
Tā vēstīja : "Mēs atrisināsim visu, gaidi mani uz vakarpusi." - pēc zīmītes teksta nevajadzēja divreiz domāt, lai sarastu kura persona man uzrakstīja šo.
Salocīju šo zīmīti, un ieliku kabatā. Man nebija ne jausmas, ko tagad daru, bet es nezināju no kura laika es un viņš bijām uz "mēs".
Saņēmu stipri sevi rokās, un pēc vairākām ieelpām uz izelpām esvarēju pamest šīš mājas pagalmu neatskatoties uz to, ka mans bērns ir man aiz muguras, bet drīz viņš būs manās rokās.
Es vēlējos ticēt tam, un es noticēšu.
***
Gaisotne manā priekšskatījumā ir mainījusies uz trīssimt sešdesmit grādiem. Mans samākslotais smaids tiek likts lietā, un neviens nevarēja nolasīt manu neredzamo masku no manas sejas. Mani kolēģi izrādījās ārkārtīgi draudzīgi un uzmanīgi. Tieši kā biju ieradusies uz šejieni viņi veltīja man smaidu, un es atsmaidīju viņiem pretim.
Esmu iepazinusi tiešām vairākas interesantas personas. Sapratusi visu darba gaitu, un visticamāk, ka es nesaskaršos ar darba problēmām. Kolēģi ar visu iepazīstināja, un es jau varēju ķerties pie darba.
Man klāt tika atstāta viena jauna meitene Šarlote, kura man likās diezgan draudzīga, un arī gudra. Viņai varētu būt apmēram divdesmit gadi, un mums tika atstāts pasākums, drīzāk balle, kurā tiek rīkota nelielā villā.
Man pašai balles vienmēr šķita elegantas. Iedomājoties visas lēdijas, kuras malko kādu no vecākajiem vīniem vai rokās tur šiku vēdeklīti, un galantus vīriešus, kuri viņas uzlūdz uz lēnajām dejām, es vēlētos būs viņu vietā. Pagaidām tā likās dzīve bez problēmām, bet tādu dzīvi var atrast kādā pasaku grāmatā par princesēm.
- Re, šis pasākums jau jāpaspēj noorgonizēt līdz nedēļas nogalei! - Šarlote pasniedza man baltu lapu uz kuras ar sīkiem burtiem ir uzrakstīts viss kas un kā visam vajadzēja notikt, paņemdama gludo materiālu savās rokās.
Sākot lasīt lapas virsrakstu un tālāk, es ātri atbrīvoju to no saviem pirkstiem. Tai vajadzēja būt kļūdai, tam vajadzēja būs tēlainam sajaukumam manā galvā. Es vēlējos lai tā būtu kārtējā fantāzija, lūdzu!
- Vai nav lieliski? Visiem no mūsu kolektīva tiek piedāvāti ielūgumi uz šo balli! Tā būs lieliski pavadīta piektdiena.- Šarlote savā nodabā runāja un malkoja kafiju no krūzes, kas bija ieguldīta viņas rokās.
Manas acis apstulbušas vērās lapas virsrakstā. Tam vajadzēja būt ļaunākajam sapnim mūžā, bet nē...
Manā galvā dzimst žilbinoša ideja, un man neatliek nekas cits kā to īstenot.
Iekšā dzindzina dzirksteles un es nekad nepadošos.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-56/744476
