http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-41/738434
Momentāli aizgaiņāju visas tikko radušās domas no manas galvas, kas šajā brīdī bija pilnīgi nevietā. Es sapratu, ka tas ir draudzības simbols, kas grib nomierināt mani. Centos vāji izsmiest savu smaidu, lai Kristofers saprastu, ka nenoraidu viņa klātbūtni.
Novērsusi skatienu no Kristofera, kas centās vēl ko teikt, bet klusēja, es lēnām atlaidu viņa roku. Es saprotu, ka viņš vēlās palīdzēt. Viņš jau vienreiz man bija teicis par to, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem, taču šī Kristofera ideja likās neīstenojama.
- Es neticu taviem vārdiem, Kristofer. - acīs pildījās asaras, kas atklāja to kā patiešām alkstu pēc brīvības, pēc agrākās dzīves. Pats galvenais mērķis, lai dzīvotu ir pie cilvēka, ko visvairāk ienīstu.
Jūtu sirdij pāri pārveļamies smagu akmeni, kas kārtīgi ietekmē manas emocijas. Es vēlos tās valdīt, taču nevaru pārkāpt pāri tam ko patiešām stipri jūtu.
- Tu, taču zini kāds es esmu? - sapratu, ka Kristofers vēlējās no manis sagaidīt tiešu atbildi, tomēr es nevarēju to simtprocentīgi apstiprināt.
Ņemot vērā šo laiku, kad dzīvoju cietumā aiz restēm, es esmu kļuvusi cietāka pret cilvēkiem. Manā galvā ir kā ieprogrammēts viens teikums "Katrā cilvēkā slēpjas liesma, ko viņš var izšpļaut, kad vien to vēlas."
Dzīvs piemērs bija Jana, un es jutu tikai to, ka esmu pazaudējusi uzticību cilvēkiem. Es alku uztcības, no manis tā ir jānopelna. Varbūt tas skan smieklīgi, taču uzticību es lieku kā lielu vērtību cilvēkā.
- Nē, es nezinu, es laikam esmu aizmirsusi kā ir uzticēties cilvēkam. - skatoties loga rūtīs teicu Kristoferam, pāri vaigiem ritēja viena asara, kas nodeva manu iekšieni, es esmu kā salauzta lauska, vāja un viena.
Man riebās tā sajūtu, ka ļāvu redzēt Kristoferam mani šādu, es biju radusi darīt tā, lai visem būtu labs iespaids par mani, vismaz tā man ierādīja vecāki.
Mamma...
Tētis...
Vēl divas asaras pāri maniem sausajiem vaigiem.
Atmiņas pārveļas man pāri padarot mani vēl bezspēcīgāku, es gribēju aizmirst, es gribēju, lai viss manā dzīvē iekārtotos savādāk, taču tagad es sēžu šeit, un klusībā izkratu savu sirdi.
- Es tev pierādīšu, dzirdi? - Kristofers juta, ka esmu novirzījusies attālāk no viņa un neieklausos. Es negribēju, lai viņš dotos prom, bet šobrīd es savādāk nevarēju.
Centos no sevis izsmest vāju smaidu, lai pārliecinātu Kristoferu, ka es ticu viņam. Es ticēju, patiešām, taču bija pārāk smagi, lai pierādītu viņam to.
- Nav jātur sevī iekšā viss sliktais, ir jāļauj tam iziet, bet galu galā tev vairāk piestāv smaidīt. - Kristofers savu maigo roku pielika man pie vaiga un notrauca manas nodevīgās pēdas, es ienīstu, ka šobrīd esmu šādā pozīcijā pret viņu.
Kristofera acis vēlas saķert manu skatienu, bet es tam nepadodos.
Viņam ir jāiet prom tagad, es vairs ne minūti nevēlējos būt šeit. Viss manī iekšā kliedza, lai skrienu, bēgu, no šīs telpas uz neatgriešanos.
Manas emocijas tagad uzstādīja savus likumus, un man nebija dots vārds. Atmiņu uzplaiksnījumi, skaistās ainas, kurās es biju laimīga kopā ar Robertu, mammu un savu ģimeni. Tagad tas viss uzplauka vienā miglainā attēlā, es aizvēru acis, un atgriezos tajā vietā, kur esmu es.
Es strauji pieceļos un Kristofers kā saukts rīkojas tāpat kā es. Paslēpju savu seju rokās, lai nebūtu jācīnās.
- Tev labāk doties Kristofer. - ievelku dziļu elpas vilcienu un pagriežos pret durvīm, es vēlējos būt viena, jo mana sirds sitās tik strauji, ka man likās, ka tā izleks no manis, un no manis nepaliks nekas.
- Es pierādīšu tev. Tu tiksi ārā uz visiem laikiem. Tici man.
Pārliecinošie teikumi sekoja man līdzi pat tad, kad jau biju pametusi telpu.
Ieelpa.
Izelpa.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-43/739291
