http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-42/738900
Mana galva ir atdūrusies pret kameras auksto sienu, kas liek man divkārši padomāt par visu nesen notiekošo. Ir pagājis krietns laiks, kopš Kristofers mani bija apciemojis.
Es vairs nedomāju par to pliko solījumu, par kuru viņš droši vien ir aizmirsis. Man arī nevajadzēja palīdzību, es jau šeit esmu pietiekami ilgi, lai varētu saprast, ka tā arī būs turpmākos gadus.
Apnikušas šīs nīkstošās domas, kas krājas mani jau cik šeit dzīvoju. Pār mani valda kā neliela depresivitāte, jo es nevaru redzēt savu dēlu.
Zinu, ka viņš tagad kaut kur ir. Varbūt priecājas vai raud, taču es tāpat vēlētos viņu redzēt. Vismaz uz vienu minūti, ja man būtu ļauts. Es priecātos, tomēr tāpat tas mirklis tiktu aprauts, jo tā būtu tikai viena, vienīga minūte.
Tas manī mudinātu vēlmi ieraudzītu viņu vēl, es nespēju dzīvot bez viņa smaida. Visas šīs dienas, mēneši vai pat gads ir pavadīti iedomājoties viņa skaisto tēlu atsmaidam man pretim. Ir grūti cīnīties šīm domām pretīm, jo tās ir spēcīgākas par dzelzs sienu, kuras nevarētu sabrucināt.
Šīs dienas ir uzbūvējušas šo sienu. Tās ir celtas ar katru ķieģelīti, pa vienam iegultot tajos katru pārdzīvojumu, atmiņas, arī svarīgus sīkumus. Mana sirds cieš, un neviens nespēj palīdzēt.
Manas acis paliek smagākas, un vēlos padoties visiem pārdzīvojumiem. Es gribēju atslēgties, un kad pamostos jau attaptos ar Robertu savās rokās.
Ar smaidu, ar sārtajiem vaidziņiem, un skaidrajām acīm, pēc kurām ilgošos vienmēr...
***
- Ei, tu taisies celties? - no saldā miega mani pamodina Megana. Viņas balss izklausās savādāka kā citās dienās, tā ir nedaudz maigāka pret mani. Vai šodien ir kāda īpaša diena? Vai Meganai ir labs garstāvoklis?
Es vēlējos vienkārši pagulēt netraucējot. Vai tas pašlaik nebija atļauts?
Es pat nezināju cik īsti pulkstens ir, taču celties es galīgi nevēlējos. Rīts vai pusdienlaiks man vienalga, tomēr Meganas uzstājīgais tembrs man jau bija līdz kaklam, tādēļ pametu savu spilvenu viņai sejā.
- Tagad esi apmierināta? - es neapmierināti norūcu sievietei, mani mati gandrīz vai aizklāja seju, un vairāku dienu gulšņāšana radīja arī sekas, tās bija vairākas pinkas manos matos. Mani samiegojušies acu kaktiņi nemaz nevēlējās atvērties. Kas par trauksmi šodien?
- Vispār jau nē, tev laiks doties meitenīt. Es ilgošos. - sieviete pameta manu spilvenu atpakaļ man, un es to ātri noķēru. Caur Meganas seju pavīdēja īss smaids. Vai man vajadzēs doties uz citu kameru? Nē, es nevēlos.
- Kurp doties? Uz citu kameru? - vienīgie jautājumi, kas mani interesēja šobrīd neveikli izspruka no lūpām.
- Nē, tu dosies mājās, man jau paziņoja, lai tev nododot. - Meganas šķībais smaids, lika man padomāt par to, ka šodiena ir pirmais aprīlis.
- Vai es nogulēju sešus gadus kā nosista? - iesmējos tā, lai Megana saprastu, ka viņas kārtējais joks ir neizdevies. Mani nav viegli apmuļķot, taču Megana vairs nesmaidīja, viņa seja bija pārtapusies pilnā nopietnībā.
Jau iedomajos, ka tulīt no viņas atspgrāgs lieli smiekli un gaviles, ka es esmu uzķērusies uz viņas jokiem, taču manas iedomas nepiepildījās kā biju iecerējusi.
- Šodien nav tā diena, kad jokoju meitēn. Tīra patiesība. - Megana sasita savas plaukstas, un skatījās uz manu apstulbušo seju.
- Vāc mantas, varēsi elpot svaigu gaisu, un aizmirst par šo nolādēto vietu. Man pietrūks tevis, jo tu biji tā, kas parādīja Janai īsto vietu. - Meganā parādījās neliela dzirkstele, taču es nevēlējos novirzīties no tēmas.
- Beidz Megan, tas nebūt nav iespējams. - atgūlos atpakaļ gultā, un aizsedzu savas aci ar segu. Ha, agrāk par šiem jokiem varēja izsmieties vēderu turot, bet tas, ko pašlaik Megana teica, ir vistiešākais sviests!
- Tad, kas ir tas simpātiskais vīrietis, kas jau no paša rīta gaida tevi? - Megana strauji norāva segu, sirdspuksti sitās ātrāk, bet es vēl nenoticēju.
- Kas par vīrieti? - domīgi ieskatījos Meganā.
Tas vairs neatbilde Meganas jociņiem. Vai tiešām es tikšu laukā no šejienes? Es varēšu dzīvot laimīgu dzīvi? Es satikšos ar Robertu?
Es vēlējos šīs iespējas īstenot, kā mīļāko bērnības sapni, kuru vēlētos kā realitātē.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-44/739423
