›

Pārmaiņas pēc (41)5

150 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-40/737447
Paldies par atbalstu lasītāji, es turpināšu, vēlreiz paldies. :) emotion
________________________________________________

Manas acis piesaistīja šis nelielais papīra gabals, un es automātiski jau sēdēju gultā, nenovērsusies no vēstules. Rokas ātri satvēra to, izlasījusi sūtītāja adresi uzreiz pasmaidīju, taču no otras puses mana ziņkārība neatkāpās, un es atvēru to.

Viena īsa nopūta un manas acis jau pievērsās tekstam. Tagad es uzzināšu visu man vajadzīgo, visas domas par to tēmu tiks dzēstas un atstātas vajadzīgās.

"Sveika Lea. Zinu, ka sen tev nebiju devusi ziņu, taču šodien notika, kas patiešām neticams. Pēc ilgajām meklēšanām, es atradu īsto adresi, tas gan prasīja daudz piepūles, tomēr adrese ir manās rokās, un arī tavā vēstulē, esmu atstājusi mazu lapiņu, kurā ir viss nepieciešamais. Kā arī es saprotu, ka no vienas iespējas tevi šķir šis nepatiesais apvainojums, protams, tu teiksi, ka tur neko nevar mainīt, tomēr savus svarīgākos dzīves gadus nebūtu pareizi pavadīt ieslodzījumā par ko nepatiesu, nepareizu. Man pašai vai matus plēst gribās kā tu to visu vari izturēt. Isāk sakot neatmet cerības, varu tikai pačukstēt, ka viss būs kārtībā. Gaidi negaidītu viesi, Tevi apciemos. Ar mīlestību Hloja. "

Šo visu izlasījusi es varēju domāt tikai par mazo lapiņu un ciemiņu, kas mani apciemos. Es gribēju ticēt, ka tā ir mana uzticīgā draudzene, pati Hloja.

Manās rokās ir adrese, tikai man priekšā stāv nesalaužamas restes, kas traucē man satikt savu miesīgo dēlu. Tikai doma vien par dēla smaidīgo sejiņu, lauza manas iekšējās jūtas uz pusēm, un vēl un vēl.

Iegrimusi savās domās kā necaurejamā purvā no tā mani izved stipri klauvējieni pa kameras durvīm. Tās nebija ciet, tādēļ kāds ir atnācis, visticamāk apsargs, kurš ik pa mirklim pieskata, lai šeit būtu kārtība.

Apsargs bargi isaka manu vārdu un uzvārdu, un es uzreiz saprotu, ka pie manis kāds ir atnācis.

Man ir ciemiņi, es vēlējos redzēt Hloju, taču vēstulē nebija minēts vai tā būs viņa vai kāds cits. Tāpat tikai nedaudz cilvēku zin, kur es atrodos, taču tie ir vairāk vienaldzīgi nekā saprotoši cilvēki.

Esmu atbrīvojusies no šīs kameras pierastās smaržas, taču šobrīd es viegli varu ieelpot parastu, svaigāku gaisu, par to, kas man jāpacieš ik dienu.

Hlojai ir taisnība, es nevarēju te nīkt arī turpāko mēnesi, gadi vai par piecgadi. Man ebija risinājuma, un tāda nebija ne vienam.

Apkārt man ir divi apsargi, kas mani ir apķēruši viens aiz viena elkoņa, otrs aiz otra. Man nepatika šī apspiestība, tā radīja tikai vēl lielāku nepatiku pret šo vietu. Tas man rada ciešamas sāpes, taču tās nav tik neciešamas kā mana kamera.

Ienākot šajā telpā, mans skatiens truli apstājas pie sēdošā vīrieša. Šķiet, ka es nenoturēšu savu svau un nokritīšu bezsamanas skavās. Es negribēju ticēt tam, ko redzu pašas acīm, tas bija nepatiesi un neīsti.

Divi apsargi pamet telpu.

Pār ķermeni skraida nevaldāmas trīsas, es nesapratu, kas ar mani notiek? Es nevēlējos redzēt šīs gaiši brūnās acis acu pret aci ar manējām. Vēl vēlējos, lai mani uztraukuma sviedri atkāptos, vajadzēja saņemt rokās manu mazo sevi, lai varētu izturēt.

Ko Kristofers meklēja šeit? Galvā šaudījās šis viens, vienīgais jautājums, kad nelika manam saprātam mieru.

Es vēl nesteidzos sēsties, jo man traucēja tas, kas tagad ritēja manā organismā. Vīrietis pieceļās un pienāk pie manis.

Šķiet, ka manas asaras laužas uz āru, bet es ar varu lieku tām palikt tur mūžīgi vai tik ilgi cik būs nepieciešams, es biju vāja, patiesībā tik vāja.

- Ar tevi viss kārtībā? - vīrietis viegli pieskārās manam elkoniem, liekot man nomierināties. Ja vien tas būtu tik viegli. Viņš pat nevar iedomāties kāda ir dzīve šeit, ko Kristofers vēlas no manis?

Sevis pēc nolēmu apsēsties šajā neērtajā krēslā un Kristofers man apsēdās pretim. Es nolēmu gaidīt tik ilgi kamēr viņš neiesāks sarunu, jo šķita, ka kuru katru brīdi manas emocijas kļūst nekontrolējamas, un es sabrukšu tepat.

Jutu kā manas rokas svīst, tās berzējot vienu pret otru sajutu siltuma vilni, mani neapmierināja tas, ka esmu šeit, es gaidīju, kad Kristofers iesāks savu sakāmo, es ilgāk vairs nevēlējos būt šeit.

- Es tevi redzēju pēcpusdienā, tu redzēji arī mani, man bija grūti uz tevi šādi noskatīties. - Kristofers jūtami centās ieskatīties manās acīs, taču es jau paspēju novērst uzmanību no viņa.

Jau tagad jutu, ka es tagad spēšu pateikt jebko, jo manas emocijas svārtās no viena gala līd otram, tādēļ es nevarēju paredzēt nākamo soli mūsu sarunai.

- Tu vienkārši vēlējies noskatīties kāda esmu tagad, varbūt tas tev šķiet smieklīgi, bet man gan nē, tu nezini, kas ir noticis, tu nenieka nezini. - šos vārdus norunāju skatoties vienā punktā, tā bija viegāk.

Ir pārāk sarežģīti koncentrēties uz Kristoferu.

- Paskaties uz mani. - Kristofers viegli pacēla manu zodu, lai varētu ielūkoties viņa acīs, tikai viens viņa pieskāriens un es uz to reaģēju kā sprādzienu sevī iekšā.

- Es vēlos tev palīdzēt Lea. - šie vārdi izklausījās patiesi, bet pat šādā gadījumā es nevarēju likt savam raksturam atmaigt pret vīrieti.

Es ieturēju klusuma pauzi, lai liktu savām domām izkārtoties pa pareizajām vietām, līdz Kristofers atkal ierunājās.

- Viss būs kārtībā, es esmu ar tevi.

Kristofera roka satvēra manējo klāt savējai, kas lika man uz to noreāģēt kā uz elektrisku lādiņu ar vairāku voltu spriegumu.

Lai arī kā es vēlētos pašlaik smaidīt es nevarēju, man bija jāpārtrauc šis īsais moments, kas notika starp mums.

Tā nedrīkstēja notikt.