http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-29/733361
Ēka, kas stāvēja manā acu lokā, man bija pilnībā sveša. Šodien es iepazīšu šo visu, tās visas izjūtas kuras cirkulē pār tevi, kad sēdi, un atbildi uz prokurora sniegtajiem jautājumiem. No vienas puses tas šķiet baisi, bet man blakus nav zvēri no zoodārza, kas nav labā noskaņojumā. Esmu sevi nostādījusi pārāk slikti pret šiem nopietnajiem cilvēkiem. Tomēr saspringums šodien diez vai pametīs manu ādu un ķermeni.
Vēl nebija īstais laiks doties uz tiesu. Mums vēl bija palikušas dažas minūtes, tās man radīja vēl vairāku nedrošuma sajūtu. Dīvainas trīsas, kas apvienojās ar bailīgumu vadīja mani. Mani tas nebūt neapmierināja, jo man nepietrūka pārdzīvojumu.
Tieši tagad es domāju par kļūdu, ko pieļāvu, vēl jau visu var labot, bet vai tas būtu man šobrīd nepieciešams? Tā kļūda ir saistīta ar maniem vecākiem.
Es kā muļķe joprojām neesmu devusi ziņu par to, ka man ir bērniņš, kuram veltīju visu savu laiku, ko varēju dot. Šķiet viņš sāk nedaudz pieaugt, smaids neatkāpjas no viņa bērnišķīgājām lūpām. Tāpat arī par tiesu.
Es neesmu viņiem ne zvanījusi, ne sazinājusies jebkādā citā veidā. Jutu, ka mana mamma ir aizmirsusi par mani, taču par sevi es nevarētu pateikt neko labāku. Šis jautājums par to, ka vēlos apciemot manus vecākus mani mocīja ik dienu, pat šobrīd. Es vēl nevaru izlemt.
Mana sirds ilgojās pēc viņiem. Tiesa bija vienīgais, kas stāvēja manā priekšā. Arī mans tā saucamais "vīrs" nav parādījies pilsētā. Arī pie manis viņš nav nācis. Tas manas sajūtas atvieglina, bet nemaina būtību. Viņš ir it kā izgaisis no zemes, pazudis. Bez vēsts.
Tas nevēstīja ne uz labu, ne sliktu. Es vairs necentos viņu sazvanīt, jo pēdējā reize, kad viņu redzēju bija slimnīcā. Kā vienmēr steidzīgs, un tajā pēdējajā reizē aizsteidzies uz darbu. Es nebiju pārliecināta vai tā vieta bija darbs. Tagad jau nav nozīmes.
- Ei, neesi par daudz aizdomājusies? - Eidens man lika pasmaidīt. Ir laiks, lai varētu pierādīt, ka neesmu vainīga. Jāsavāc pēdējais pārliecības piliens.
- Esmu gatava. - pacentos radīt sevi kaut drusciņu rosmes. Gribētu tikai, lai mums izdotos, un turpināt dzīvot pa vecam. Cerības piepildīsies.
- Dievs, vēli veiksmi mums ar Lī! - Eidens uzsauca, un uzlūkoja zilās, apmākušās debesis. Viņa acīs parādījā dzirkstele, neatpstrīdēšu, tā tiešām bija īsta un patiesa. Liktenīgās durvis tika atvērtas.
Pie mums tika pavērti vairāki skatieni. Dažādi sveši cilvēki. Vienīgais, kura skatienu es pazinu bija Džozefs acis, kuras vērsās uz mani. Tajā pašā mirklī tās novērsās, šķita, ka viņs slēpjas pats no sevis.
Redzēju, ka restes aizķēršo viņa seju. Atkal uzvilcis tumšo kapuci. Tiesām likās, ka kapuce ir vienīgais aiz kā šis vīrietis varētu paslēpties. Viņa paskats bija tāds pats, mūsu pirmajā tikšanās reizē. Viņš bija dīvaini kluss.
Restes ieslogoja vīrieti vēl vairāk. Šķita, ka viņš ir vai nu bezgailīgs, vai arī šausmīgi nobijies, ka nezin kā to pat padarīt zināmu citiem. Nevarēju to nekādīgi saprast, man tas nebija jāsaprot. Bija lieki iejaukties.
Atradusi mums paredzēto vietu abi ar Eidenu apsēdāmies tur. Sirds sitās ātrāk kā vajadzētu būt, es nezināju kā sevi nomierināt. Izdvesu vairākas vieglas nopūtas, un tad mani izsauca zāles priekšā.
- Lea Pārkere, nāciet priekšā. - tiesnese valdošā un nopietnā balsī tieca man. Tūkstošiem skudriņu ar lielu ātrumu, vairākas reizes pārskrēja pār manu ķermeni.
Šis brīdis ir klāt.
Tas ir tik dīvaini, ka daudzi vairākas reizes skatās manu profilu, bet neiepluso. Es jau neko, bet man tas šķiet dīvaini. 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-31/734159
