http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-30/733674
Man šī daļa liekas garlaicīga. Uzrakstīju dēļ jums, paldies, ka esat, lasītāji. 
Nonākot pašās zāles priekšā, un, ka visu skateni tika pievērsti man, un tikai. Šķita, ka tulīt sākšu drebēt kā apšu lapa. Man tagad būtu noderējušas dažas balderjāņu tabletes. Nožēloju, ka nebiju padomājusi par savu lielo uztraukumu.
- Atļauju sākt. Dodu vārdu prokuroram. - tiesnese stingrā balsī norīkoja un man priekšā nostājās cilvēks, kuram bija pierakstu bloks cieši rokās. Tātad būs jautājumi, uz kuriem man būs jāsniedz atbildes.
- Pirms sākam, jums ir jāzvēr teikt tikai un vienīgi patiesību. - tiesneses stingrais acu skatiens man neko neatvieglināja. Uztraukums ir radies ne no kā, un saprotu, ka to vairs nebūs iespējams apturēt.
- Es zvēru. - saņemdama sevi pilnā nopietnībā atbildēju tiesnesei. Nebija laika uzlūkot citus, ir jāļaujas koncentrēties. Ar mani noteikti nekas nenotiks.
- Kā jūs varat apliecināt to, ka neesat vainīga? - prokurors nedaudz brilles no deguna un pavērās manī ar gaidošu skatienu.
- Es šo iepakojumu nekad nebiju redzējusi, es nebiju viņiem skārusies klāt, to kāds ielika speciāli manā somā! - uztraukums vārījās iekšā, taču es to neļāvu dot manāmu citiem.
- Ko viņa tur gvelž! - Džozefa asais acu skatiens sastapās ar manējo. Vīrietis manāmi iejaucās mūsu sarunā. Skaidrs, laikam, tomēr grib pasargāt savu pēcpusi. No vainas diez vai tik viegli var izkulties.
- Klusumu! Jums arī tiks dots vārds Džozef. Varat turpināt. - tiesnese stingriem vārdiem norīkoja Džozefu, nezināju, kas tagad notika viņa galvā, taču tas notiekti nebija nekas labs.
- Skaidrs, tagad pievērsīsmies pie apsūdzētā. - varēju nedaudz atvieglotāk uzelpot, jo varēju atgriezties sev paredzētajā vietā. Trīsas atkāpās, taču pēc nākošā teikuma šķita, ka es vairs nevarēšu normāli paelpot.
- Jūs vai esat akls vai nevarat pamanīt, ka šī sieviete blefo! - Džoezefs sēdēja uz krēsla, mierīgi gandrīz vai nogulies sacīja. Vārdi no viņa mutes bija pietiekami nopietni, lai kāds no klātesošajiem šaubītos viņa vārdos.
- Jums ir pamatojums? - prokurors cītīgāk ieklausījās Džoezefa teikumā, pēc tā es sapratu vienu - viņš viņam tic. Vai šeit izspēlējas kāds triks vai esmu nonākusi murgā?
- Visi zin, ka viņa ar to nodarbojas, viņa... viņa izplata narkotikas! - Džozefa mierīie vārdi mani biedēja. Likās, ka te visi ir mazi, paklausīgi zaķīši, kas tic katram viņa vārdam. Kā tas var notikt?
- Tā nav! - manas asaras, kuras tagad jau bija pārkāpušas robežu, jau gulēja uz manas sejas. Es uzrausos kājās un pavēros uz visiem. Es nesapratu, kādā tiesas prāvā es atrodos. Vai te viss ir šādi speciāli samākslots. Te kaut kas nav tīrs, tas ir kā viens liels, muļķīgs pārpratums!
- Nomierinies, viss ir kārtībā. - Eidens nočukstēja man, un parāva manu roku, lai es apsēstos, taču es neklausīju. To nevarēja šādi atstāt.
Ar ātru kustību noslaucīju visas asaras, kas bija uz maniem vaigiem. Naida pilnais Džozefa skatiens bija pievērsts man. Viņa smīns neatkāpās no viņa lūpām, tas smīna savilkums man atgādināja psihopātu. Kā gan es ātrāk to nespēju pamanīt?
- Jūs ticat viņam? Ieskatīties viņa, un pēc tam manās acīs! - likās, ka es cīnos pati ar sevi. Mana morāles siena ar lieliem gabaliem bruka nost. Tas arī brucināja manas izjūtas.
Dzirdēju daudzus čukstus, kas nāca no cilvēkiem, kas novēroja mūsu sēdi. Nedzirdēju nevienu vārdu. Es tikai gribēju, lai kāds tiešām iedziļinās manos vārdos, kaut mazliet.
- Pasludinu pārtraukumu, desmit minūtes. - noskanēja stingrā skaņa, kas atskanēja manā galvā vairākas reizes.
***
- Vai tu tiešām domā, ka visi tic Džozefam? - nevarēju izmest no galvas visus vīrieša teiktos nepatiesos vārdus par mani, tādēļ vērsos pie vienīgā cilvēka man blakus, kuram uzticējos.
- Tava liecība bija pārliecinoša. Viss būs kā vajag būt. Viss izkārtosies pareizi. - Eidena vārdi tik daudz man nepalīdzēs. Viss būs atkarīgs no tiesneses.
- Gribu, lai tavi vārdi pirms tiesas piepildītos. - nočukstēju pie sevis, pirms iegājām atpakaļ šajā cietsirdīgajā telpā, kura tieši tāda man likās.
Atkal jau dzirdēju skaļāku sačukstēšanos. Tas man radīja neomolīfgu sajūtu. Tagad viss ir atkarīgs no likteņa, kas stādīts priekšā man, un arī Džozefam. Es ienīdu viņu. Viņam nav jāatrodas šeit, bet gan ātrsējošajā iestādē.
- Džozefs Entonijs ir atbrīvots no aizdomās turamā statusa. Pēc visa dzirdētā, ir veikti dažādi secinājumi. - tiesnese vieglu valodu runāja, un tad veltīja savu skatienu man.
- Lea Pārkere, jūs esat apsūdzēta narkotiku nelikumīgā uzglabāšanā, jums ir piespriests cietumsods 7 gadus, Nacionālajā sieviešu cietumā. - es paliku bez vārdiem, bez sajūtām. Es nejutos kā es.
Tagad šāds ir mans liktenis. Maksāt par to, kas nav mans.
Jūtu smagos rokudzelžus uz savām rokām. Tie ir stipri, tie cieši satur manas rokas kopā. Es zaudēju savu balsi, es jau zināju, ka mana sirdsapziņa kliedz, bet es nekliedzu, lai dzirdētu visi.
Roberts.
Kas notiks ar manu lielāko dzīves jēgu?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-32/734410
