http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-28/733068
Eh.
Cilvēka seja manā priekšskatījumā bija pilnībā sveša. Vai man vajadzēja viņu pazīt? Droši domājot - nē. Viņa naidīgās acis nelūkojās manī, cilvēks skatījās uz sienu. Tas viņa skatījumā šobrīd bija kā mierinājums.
Lūkojoties uz viņu šķita, ka viņš nav īstais cilvēks, kas to varēja izdarīt. Es šaubījos, taču savas šaubas es nevarēju pamatot. Man nebija pierādījumu, ka viņš bija vainīgs.
Vīrieša skatiens sastapās ar manējo. Es jūtu izstarojam naidu no viņa, taču es domāju, ka viņš nebija pie vainas. Sāku domāt par to, ka viņa acis hipnozē mani. Es nemaz nevēlējos skatīties uz viņu, bet mani it kā vilka pie viņa acīm.
Man izdodas atrauties, es negribēju, lai šis vīrietis prastu hipnozēt. Nedrīkstu padoties uz idiotiskām cilvēku hipnozēm. Ir jārisina lieta, ne šī cilvēka izskats, spējas vai ko viņš slēpj.
Man nevaajag domāt par šo bezsirdīgo cilvēki, kurš varēja tā rīkoties par ļaunu man. Es ienīdu katra viņa vārdu, kas nāca no viņa lūpām, viņš ar katru mirkli atņēma man laiku ko varēju pavadīt ar savu nesen dzimušo bērniņu.
Es gribēju ar viņu būt vienmēr un visur, kur iespējams. Taču šī iespēja izsīkst.
Varu iedomāties mazā Robertiņu skaisto smaidu, kas lūkojās manās laimīgajās acīs. Es turu rokās viņu, un aijāju līdz viņš atstājot savu mazo smaidiņu tiek aizvests uz miega zemi. Es sapņoju par mierīgām dienām. Gribēju vienkārši dzīvot, un būt māte, es nemeklēju problēmas, kurās nebija vainīga.
Šķita manas mātišķās asaras pārkāps savu robežu. Es nevarēju raudāt šeit, nedrīkstēju pārdzīvot. Jāiemācās izturēt, kaut vēl stundiņu. Izdvešu nopūtu, un sāku ieklausīties Eidena sakāmajā.
- Es gaidu, vai jūs nespējat atbildēt? - Eidens centās pieklājīgi runāt ar Džozefu, taču jutu viņā vienu lietu. Eidens sevī iekšā vāra savas dusmas, kas var iznākt no viņa ārā ar viņa rīcību. Eidens bija vienīgais, kam uzticējos un kurš varēja man palīdzēt. No Eidena acīm nebija grūti izlasīt, ko viņš prātā spriež par pretim sēdošajam tēlam.
- Es...es... - sapratu, ka Džozefs mēģina izfantazēt savā prātā tiešākos melus, vai labāko attaisnojumu kuru viņš varētu izdomāt. Es uzskatu, ka vilcināšanās šajā brīdi viņu kārtīgi nodot. Ja viņš savu runu kavēs vēl uz mirkli viss jau būs skaidrs. Gan viņa rīcība, gan arī turpmākais vīrieša liktenis.
- Tiesām vajag ilgu laiku, lai izdomātu melus? - Eidena vārdi lika Džozefa nolaistajam skatienam atkal paskatīties uz mums. Pēc maniem spriedumiem viņš ātri melus prot izdomāt.
- Es esmu vainīgs, tiešām. - Džozefs negaidīti atzinās. Man nepatika viņa dīvainā roku kustība, kura visu laiku berzēja abas kopā. Es gribēju dzirdēt vēl informāciju no viņa.
- Un kādēļ? - Eidens cītīga pierakstīja piezīmju kladē katru vārdu, ko teica vainīgais. Nu viss būs galā, es varēšu atviegloti uzelpot pēc šī visa.
- Es esmu vainīgs ar to nepietiek? - Džozefs vairs neizskatījās mierīgs kā es uzskatīju iepriekš. Tagad es sapratu, ko viņš domāja savā galvā, un tas nebūt nebija nekas labs.
- Nē, vajag vairāk paskaidrojumus. Mierīgi, sakiet man taisnību. - Eidens šobrīd nemeklēja ne mazāko konfliktu ar Džozefu. Viņš tikai darīja savu darbu, neatrāvās no blociņa, bet es gaidīju turpmākos paskaidrojumus.
- Kādus paskaidrojumus? Es esmu vainīgs! Ko vēl vajag? Jums vajag pierādījumus? Ar maniem vārdiem jums nepietiek, ko? - šķita, ka Džozefam sākas histēfijas pazīmes. Es nevēlējos te ilgāk atrasties. Viss tāpat bija skaidrs, vainīgais ir atrasts, pat to liecināja viņa stress.
- Laiks beidzies, pametat telpu. - apsarga balss iztraucēja manu domāšanu. Sapratu to, ka no viņa vairāk neko neuzzināsim.
Es nevēlējos iejaukties, jo tam nebūs jēgas. Strīds nebūs tas, ko es meklēju šobrīd. Vai tā var būt patiesība, ka Džozefs neko vairāk nevar atklāt mums ar Eidenu?
***
Ieelpojot svaigo gaisu, kas bija laukā man palika vieglāk. Vajag izmest no galvas šo situāciju, par visu parūpēsies Eidens, jo tāds ir un būs viņa pienākums.
- Tas Džozefs nav normāls. - apstiprinot manas domas runāja Eidens. Viņu nevajadzētu likt cietumā, bet gan citā iestādē. Tikai viņa teiktie vārdi var pierādīt, ka Džozefs ir vainīgs.
- Es vēlos atpūtu no visa šī sloga. - jūtu, ka šī situācija sāk ietekmēt manu garstāvokli, tādēļ gribēju atgriezties dzīvoklī un aizmirst kaut uz pusdienu par šo lietu.
- Viss būs manās rokās Lī, uzticies man. Tev vajag atpūsties. - Eidena vārdi tāpat nepārliecināja mani, viss vēl ir priekšā. Ir jāiegūst vēl smēks visam trakākajam.
Šis ir tikai sākums.
Priekšā vēl ir tiesa.
Es nevaru atļaut sev sabrukt tādā momentā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-30/733674
