http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-14/727549
- Laikam man patīk palīdzēt cilvēkiem. - puisis pakasījis pakausi novērsās no mana skatiena uz viņu. Likās, ka Kristofers kaut ko nepasaka līdz galam, bet tas šobrīd nebija svarīgi.
- Vispār es pati vienkārši tiktu galā. - sacīju.
- Bet bez manis tu te netiktu. - pavēstīja Kristofers, - Varbūt uzrakstīsi man savu telefona numuru?
Nolēmu uzrakstīt to viņam uz lapiņas, jo puisis jau to prasīja otrreiz, diez vai viņš mani palaistu uz savu dzīvokli nesaņēmis to.
Manā sirdī uznāca dīvaina sajūta, ka šis cilvēks tiešām izdarījis manā labā tik daudz, ka pat es to īsti neapzinājos. Kam viņam to vajadzēja? Vai viņš kaut ko gribēja no manis? Manī iekšā atbalsojās vēlme uzzināt kāpēc viņam tā rūpēju es?
Varbūt tas, ko es tagad domāju ir tīrākais trakums, bet man neviens tā nebija agrāk palīdzējis. Es vienmēr jau no mazotnes biju patstāvīga, un visu darīju pati. Arī neprasīju palīdzību citiem, jo tad man liekas, ka esmu nepilnvērtīga. Kad vēl biju jaunāka, es vēlējos sasniegt augstākos mērķus, kurus uzstādīju sev pati. Tomēr viss krasi mainījās.
- Izbeidz taču! - draudzīgi uzsitu Kristoferam pa plecu, un tagad mums būs jāatvadās, jo šeit es noteikti nedzīvošu.
- Varbūt ieaicināsi iekšā? - Kristofers mīņājoties uz grīdas ieteicās. Es labprāt ielaistu šo cilvēku iekšā, bet es nevaru.
Es nevarēju gaidīt ilgāk, es nevarēju palikt šajā pilsētā pat ne vienu dienu. Vēl viens uztraukuma pamats bija tāds, ka mājās varēja būs mans vīrs, kuram tas neliktos pieņemami. Nezinu, kas varētu izvērsties, ja saskrietos Kristofers ar Marku, varbūt arī sanāktu kāda draudzīga saruna, jo es, taču biju teikusi, ka esam draugi. Drošāk būtu, ja es varētu viņam pateikties citreiz.
- Es varētu bet... - nomurmināju pie sevis, jo nezināju vai vispār satikšu viņu, jo es nevarēšu sadzīvot ar apziņu, ka neesmu pateikusies cilvēkam. Ar pliku - paldies, nebūs pietiekami. Es bez viņa nevarētu pat tikt uz slimnīcu, iespējams, ka mans dēliņš nebūtu dzīvs, un tālāk es nevēlos domāt. Aizdzenot briesmīgās domas, mani uzrunāja Kristofers.
- Laikam saprotu. Bet es jūtu, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. - Kristofera balss čukstēja tikko sadzirdami. Varēja saprast, ka viņš vairāk to teica sev, bet ne man.
- Kristofer, liecies mierā! - šie vārdi burtiski izvēlās no manis pret viņu. Es negribēju nekādīgi viņu aizskārt, bet tā nebija viņa darīšana. Darīšana bija gar mani un manu vīru.
- Tātad ir, tas ir redzams. - Kristofers vai atņēma man no acīm patiesību ko slēpu par savu laulību no viņa.
- Es netaisos tev neko stāstīt. - knapi valdījusi savas emocionālās izjūtas, agrasīvā solī paķēru somu, attaisīju durvis, un aizvēru tās.
Centos mierīgā solī nolikt dēliņu gultā blakusistabā, lai viņš nedzirdētu mani. Dzīvoklī neviena nebija, man ir laiks, lai varētu no šejienes savākt vajadzīgās lietas, lai brauktu prom.
Aizvērusi durvis ļāvos savām asarās iznākt ārā, ko biju valdījusi, kad biju pie Kristofera, es nevēlējos, lai to uzzin kāds.Tas nebija iespējams, jo bija acīm redzams, ka bērna tēvam ir vienalga.
Šķita, ka mēs abi neesam nevienam vajadzīgi. Man ir jāsaņemas. "Mums būs jauna dzīve." - slaukot asaras pati sev teicu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-16/728174
