http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-15/727731
Es raudāju atspiežoties pret ārdurvīm. Es nesapratu, kas notiek. Kāpēc Marks nav ar mani? Ko viņš dara, un kur viņš ir?
Nesapratu kādēļ domāju par viņu. Laikam manu sirds nevarēja atstāt Marks. Es tomēr šo cilvēku mīlēju, un uzskatīju, ka viņš mani arī. Vēl pagaidām cerēju, ka Marks atgriezīsies pie mums, bet pati sev liku domāt, par to, lai beidzu cerēt uz to.
Gribēju sev kaut kādā veidā iestāstīt, ka Marks nav vajadzīgs mums. Iespējams es ar laiku pieradīšu būt bez viņa. Nemaz nevajadzēja pierast, jo darbā viņš atradās ilgāk nekā apciemoja mani. Varbūt bija kāds iemesls, lai neatnāktu pie manis?
Bet varbūt ivss ir pavisam citādāk? Ja nu Marks ir iekļuvis kādās nepatikšanās, par ko man neviens nav paziņojis. Marks man dotu ziņu, man ir jāpārtrauc raudāt, un jāmēģina sazvanīt viņu.
Veikli atradusi telefonu, uzspiedu uz viņa numura. Man atbildēja, ka tas ir izslēgts, man ir lielas aizdomas, bet liku tās pie malas. Viss starp mums ir beidzies, starp mums gandrīz nekā nebija. Tikai mana grūtniecība mūs vienoja, varbūt viņš tikai nevēlējās mani atstāt vienu ar bērnu. Bet šo kļūdu viņš jau ir pieļāvis.
Vajadzēja izdarīt tā, lai es vairs nedrīkstētu domāt par Marku. Viens no variantiem ir aizbraukt, ar tuvāko vilcienu pie vecākiem, es šo variantu visvairāk atbalstīju.
Dzirdēju zvanu pie durvīm. Es biju aizmirsusi, ka aiz durvīm stāv apmulsušais Kristofers. Es gribētu, lai tas nebūtu viņš. Es negribēju vairs satikt viņa skatienu, jo es jau no sevis izteicu par daudz. Tagad Kristofers jau aptuveni zina, ka manas attiecības ar Marku vairs jau nav attiecības.
- Atver taču durvis, es gribu zināt, vai tev viss kārtībā! - Kristofers zvanīja pa durvīm, un izmisīgi centās no manis iegūt informāciju.
Satrūkos no puiša vārdiem, jo man likās, ka Kristofers jau sen ir pametis kāpņutelpu.
- Tu esi uzzinājis par daudz. - šņukstot aizgāju uz otru istabu. Šos vārdus nedzirdēja Kristofers, jo viņa zvani pie durvīm kļuva spalgāki, pat Roberts no tā pamodās.
Iegāju istabā, kura gulēja Roberts, pacēlu viņu, un sāku dziedāt dažādas šūpuļdziesmas. Spalgā skaņa no durvīm nomierinājās, un arī Roberts kļuva mierīgāks. Roberta actiņas aizvērās, un es ieguldīju puiku šūpulī. Nolēmu noskaidrot, vai Kristofers vēl atrodas tur.
- Tu vēl te esi? - jautāju, bet nepaskatījos pa durvju actiņu.
- Atvaino, ka es zvanīju, es gribēju kaut kā palīdzēt. - Kristofera balss izklausījās aizsmakusi un drūma.
- Tu jau palīdzēji pamodināt Robertu. - centos vēsi izteikties, lai asaras acīs atkal neapmeklētu mani.
- Atvaino, es jūtos vainīgs. - Kristofera vārdi bija tik pieklusināti, ka es knapi tos dzirdēju. Pie sevīm domāju, ka vajadzētu atvērt durvis. Es tā nevarēju, jo mana dvēsele leca vai ārā, no tā kā tagad jūtas Kristofers. Es viņam ne nieka neesmu paskaidrojusi.
Mana roka rīkojās, jo tā burtiski stiepās pie durvīm, lai tās tiktu atvērtas. Es ļāvu. Tur pamanīju Kristoferu, kas skatās uz savām kājām, it kā novērzdams uzmanību no visa, tajā skaitā arī mani.
Es visvairāk šobrīd vēlējos apskāvienu, lai varētu pazust kaut kur domās par visu. Es piekļāvos pie Kristofera apķerdama viņu. Jutu, ka puisis šķita nobijies un pārsteigts. Sajutu, ka viņa roka nedaudz bailīgi pieskaras manai mugurai.
Man bija vajadzīgs drauga plecs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-17/728311
