Pārmaiņas pēc (14)1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-13/727370

Sēžot mašīnas klusumā, ik pa brīdim vēroju kā Roberts guļ. Ja nu, kad atbraukšu dzīvoklī tur būs Marks? Es nezināšu kā viņa priekšā varēšu izskaidroties, jo puisis varēja atrasties gan dzīvoklī, gan arī darbā. Man nav vajadzīgs vīrs, kurš pat nepainteresējās par bērnu un bērna māti, tas nav pieņemami man.

- Tu gan esi klusa. - Kristofers ar pieklusinātu balsi izdeva priekšlikumu.

- Tikai tāpēc, ka par mani nekā nezini? - iesmējos, un skatījos pa logu, uz baltajiem kokiem kā pasakā. Šī bija viena no ziemas burvībām.

- Arī. Pastāstīsi? - puisis mani šokejā ar šo jautājumu, un es pat nezināju ko atbildēt.

.- Ko tu gribētu zināt, kas tevi tā intresē manī? - jautājošā sejas izteiksmē skatījos uz viņu.

- Viss, mani jau sākta gala interesē kā sauc tavu bērnu? - Kristofera balss nedaudz atmaiga, un arī smaids parādījās viņa sejā.

- Roberts. - atklāju vismaz vienu lietu Kristoferam. Es ceru, ka viņam ar to pietiek, un neradīsies vairāk jautājumu.

Kristofers neatbildēdams, turpināja mierīgā tempā braukt uz pilsētu, vairs mani neizprašņādams neko vairāk par mani. Mani tas pilnībā apmierināja, jo nekad nepatika kaut ko izklāstīt par sevi.

Es tikai domāju par to, ka sākšu jaunu dzīvi. Tā jau ir sākusies, jo es vairs nedzīvošu pilsētā. Ja Marks joprojām nedos nekādu ziņu, tad vajadzēs padot ziņu, ka šķiros no viņa.

Kā gan es agrāk nevarēju saprast, ka viņš nav domāts man, mūsu raksturi atšķīrās, es nezinu pat, kas mūs turēja kopā, laikam Roberts, bet būtu savādāk viss.

No kura laika es vairs neinteresēju Markam? Arī sarunas mums īpaši nevedās. Marks man bieži vien jautāja par ko es strādāšu, bet es vēl nezināju, jo esmu pabeigusi tikai vidusskolu. Man ir tikai vidējā izglītība. Vai ar to var dabūt kvalitatīvu darbu? Domāju, ka nē. Un Marks man vienmēr atgādināja, ka agri vai vēlu man būs jāatrod darbs, tāpēc arī izvērsās strīdi, jo darbu ir atrast grūti it īpaši tādos laikos.

Pilsēta jau bija tuvu. Šoreiz es vienkārši izrādīju ceļu, īstenībā es vienkārši biju sajaukusi virzienus. Jau pie pašas mājas apstājušies mēs kāpām laukā.

Roberts jau bija manās rokās atlika tikai izņemt mantas, kuras man bija atnesis Marks, kad pēdējo reizi satikāmies.

- Varbūt man tev tomēr palīdzēt, vismaz aiznest mantas līdz dzīvoklim? - Kristofers izteica priekšlikumu. Man paveicās tas, ka viņš bija klāt, un veltīja laiku man. Man laikam būtu viņam jāpateicas, tikai tas būtu ļoti grūti. Kristofers ir izdarījis daudz laba man.

- Tas būtu pārāk daudz prasīts Kristofer. - skatījos uz daudzīvokļu māju un prātoju vai Marks būs te vai nē.

- Kāpēc gan es prasu atļauju? Man ir tev jāpalīdz! - viņa balss izklausījās uzstājīga, bet Kristofers rīkojās. Soma, kas bija manās rokās, jau bija Kristofera.

Manā sirdī iezagās patīkama sajūta, ka par mani vismaz kādam nav vienalga.

- Kāpēc tu palīdzi man? - ieinteresējos, kad Kristofers kāpa pa trepēm uz augšu. Roberts gulēja manās rokās, un es runāju pieklusināti, lai Roberts varētu mierīgi atpūsties.

Kristofers uzmanīgi nolika somu pie pareizajām dzīvokļa durvīm, un paskatījās uz mani. Nu es sagaidīšu atbildi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Parmainas-pec-15/727731