Oblivion (14)4

Uz Kolonvīku es negrasījos doties atpakaļ, tāpēc nācās uz ātru roku izīrēt vietu, kur palikt. Par laimi, Naelam bija zināma māklere, kura spēja izdarīt mums pakalpojumu un ātri vien atrast dzīvokli uz mēnesi, kamēr neatradīsim paši savu vietu. Pāris stundu laikā mēs jau dabūjām atslēgas uz dzīvokli, kas atradās pie Centrālparka skaistā vietā. Es jutos nogurusi no slimnīcas un vēlējos vienkārši gulēt un neparko nedomāt. Naels bija pie stūres un ļāva man izgulēties brauciena laikā, par ko biju vīrietim neizsakāmi pateicīga.

-Mosties,- mīļotais uzlika roku man uz pleca un es miegaini pavēru acis. Viņa acis man teju vai smaidīja un lūpās rotājās smaids. Pirms saprāta pamodās iekāre, taču pavēlēju tai apklust un fokusējos uz to, lai varētu pamosties. Laukā sāka krēslot, un uz ielām viena pēc otras iedegās laternas. Cilvēki pamazām sāka izklīst pa mājām, jo bija darba dienas beigas. Nespēju iedomāties, kā ir strādāt ofisa darbu, un klusi nopriecājos par savu karjeru, kurā biju priekšniece pati. Man nodevīgi ierūcās vēders un Naels to dzirdot iesmējās, kamēr es kaunā piesarku.- Labi vien ir, ka iebraucām veikalā. Pagatavošu tev vakariņas, bet tu.. dari, ko jūs sievietes mēdzat darīt,-

-Nebrīnies, ka tā arī darīšu,- pusmiegā noteicu un izkāpu no mašīnas. Sajutu vēsu vēja brāzmu uz kailās ādas un nodrebinājos. Lai gan vasara bija tikai pusē, šķita, ka rudens jau elsoja pakausī. Tas man nemaz nepatika. Es gribētu, lai vasara ir mūžīga. Lai nenosaltu, sāku doties mājas virzienā, kamēr Naels aizslēdza džipa durvis un sekoja man. Manu jauno mājvietu rotāja baltas ķieģeļu sienas un lieli logi, kas atklāja skatu uz pilsētu. Man jau šī vieta likās mīļa un tuva, nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu tajā apmesties.

Mājas ārdurvis bija dubultās, gluži kā vecās Eiropas filmās, kurās nereti atainoja muižas mājas. Durvis bija veidotas no ķirša, saglabājot dabisko nokrāsu, un pašas par sevi bija īsts mākslasdarbs. Gandrīz svinīgi, Naels pasniedza man atslēgas un es ieliku tās slēdzenē.

-Beidzot mājās,- es noteicu un atvēru durvis, ieiedama plašajā hallē, un apbrīnā pavēru muti. Telpa bija ieturēta melnos un baltos toņos un izskatījās pēc mākslasdarba. Grīdu klāja melns, matēts lamināts, kas sabalsojās ar piesātināti melnajiem krāsas kvadrātiem uz sienas, kas bija uzzīmēti virs baltās, krēmīgās krāsas kārtas. Griesti bija ziloņkaula krāsā, sadalīti koka rāmju kvadrātiņos, imitējot arhitektūras coffered stila iezīmes. Pie sienām bija piekārtas slavenu gleznu kopijas, no kurām atpazinu vien Vincenta Van Goga “Zvaigžņoto Nakti” un Pikaso “Guernica”, kas atradās uz sienas pret parādes durvīm. Pie sienas stāvēja arī mazs žurnālu galdiņš, uz kura stāvēja kvadrātains šķīvis ar rozā tējas svecītēm, kas radīja mājīgu un romantisku atmosfēru. Atskārtu, ka šīs svecītes arī izplata rožu aromātu, kas izplatījās pa telpu, liekot sajusties kā rožu dārzā. Ieejot dziļāk dzīvoklī, pamanīju, ka, it visur, kur stiepjas skats, ir telpaugi vai mazi dekoratīvi elementi, kas padarīja dzīvoklīti maksimāli mājīgu.

Pie ieejas durvīm melnos podos atradās divas mazās palmas, bet citur atradās mazie, dekoratīvie kaktusiņi. Devos izpētīt virtuvi, un uzreiz devos uz viesistabu pirmajā stāvā, kas atradās vistuvāk, pa tādām pašām durvīm, kā pie ieejas. Viesistaba, kontrastā ar gaiteni, bija ļoti gaiša, ar kamīnu kreisajā sienas pusē, virs kura stāvēja platekrāna televizors, zem kura bija nolikts senlaicīga paskata pulkstenis un vairāki mazi podiņi ar vijolītēm. Kamīna abās pusēs bija mazas lampiņas, kas parasti rada krēslainu atmosfēru, un pamanīju, ka tās ir pa pāriem pie katras sienas. Telpā atradās divi dīvāni ar milzīgiem spilveniem un linu apšuvumu. Starp tiem atradās stikla kafijas galdiņš, uz kura atradās čupiņa ar žurnāliem un salocīti divi pūkaini, spalvaini pārvalki, ar ko apsegties, ja paliek vēsi.

-Esi beigusi izpēti?- Naels pieklājīgi vaicāja. Pagriezos pret mīļoto un dedzīgi pamāju,- Iešu pagatavot pusdienas. Vakariņas.- Naels sevi palaboja un aplika rokas man apkārt, viegli iekozdams lūpā. Atbildēju viņam ar smaidu un atspiedu savu pieri pret viņējo.- Tu šeit staro.

-Dzīvoklis ir fantastisks,- joprojām aizvērusi acis, es sacīju un iekodu lūpā,- Paklau, varbūt ēdiens var pagaidīt?- es ieminējos un pieglaudos viņam tuvāk, likdama noprast par savām iecerēm. Mans vīrietis manu mājienu saprata un pavisam ātri mēs varējām iemēģināt dīvānu, tiesa, bez spilveniem. Šī reize ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām... ja vien tā bija kaislīgāka un dedzīgāka nekā iepriekš. Mēs abi bijām noilgojušies viens pēc otra, un mūsu ķermeņi tāpat. Mūsu mirkli varētu aprakstīt kā simfoniju, ar maigu priekšspēli un ar sasodīti labu kulmināciju un mīļu atrisinājumu.

Naela plauksta glāstīja manu kailo muguru, ko sedza vien pūkainais pārvalks, un es tīksmē aizvēru acis, atlikdama galvu pret viņa roku kā pagalvi.

- Sei cosi  incredibilmente bello (tu esi neiedomājami skaista),- mīļotais sacīja un pavisam šķīsti noskūpstīja man plecu.- Tu sei la mia donna. (tu esi mana sieviete).

-Es arī tevi mīlu,- es sacīju un pagriezu galvu pret viņu. Mans mīļotais izskatījās neiedomājami laimīgs. Viņa lūpās rotājās smaids, bet zilais acu skatiens izsekoja katru centimetru man uz sejas. Viņa melnie mati bija nedaudz sajaukti, kas padarīja viņa tēlu vēl daudz, daudz seksīgāku. Tumsnējā āda pret manējo, burvīgie vaigu kauli un izteiktie vaibsti.. Viņš bija mans. Un tas man lika sajusties skaistai. Naels noglāstīja man vaigu un tādējādi pievilka manu seju klāt savējai, lai mani noskūpstītu tā, ka man šķita, ka man ausīs skan klasiskā mūzika. Viņa rokas noslīdēja līdz manai krūtij un es rotaļīgi iekodu viņam lūpā. Mans vīrietis pamatīgi apstulba.

-Par ko tad tas?- viņš vaicāja, aplaizīdams lūpu,- Tas sāpēja,- viņš sūkstījās. Nogāzu viņu gar zemi un rotaļīgi uzrāpos viņam virsū tā, ka bijām aci pret aci.- Oho.. skaists..skats..- viņš iesmējās un ar rokām noglāstīja man sānus. Pierāvos viņam klāt un aizvēru acis,- Eu, nē, es gribēju redzēt vēl,- viņš protestēja. Miegaini ieņurdējos un viņš bezspēkā nopūtās.

-Labāk pasaki man vēl kaut ko itāļu valodā,- es palūdzu un uzspiedu viņam skūpstu uz atslēgas kaula. Piespiedu galvu viņa krūtīm, un jutu, kā pret ausi dauzās mana mīļotā cilvēka sirds. man tā bija mūzika manām ausīm.

-Sei un piccolo monstro,- (Tu esi mazs briesmonītis)- viņš iesmējās.- Ti adoro. (Dievinu tevi).

-Neesmu es nekāds monstrs,- uzmetu lūpu un ielūkojos viņa smejošajās acīs,- Itāļu valoda vienalga ir skaista un seksīga, pat tad ja to nesaprot.

-Vai tu esi itāļu valoda?- Naels iespurdzās. Vēlējos viņam iekraut, taču viņš man apvija apkārt rokas un kāda viņa ķermeņa daļa ļoti deva par sevi zināt.- Paskat tik..

-Man gribas ēst,- es žigli izdomāju un uzspiedu buču viņam uz deguna,- Palīdzēsi man gatavot?- piepeši man prātā ienāca neķītrs plāns, kas padarītu dienu vēl jaukāku, kā tā bija.

Naels jau grasījās atbildēt, taču viņam iezvanījās telefons, un man nācās no viņa atrauties. Piesedzos ar pārklāju un apsēdos uz dīvāna, nespēdama novērst acis no mīļotā skaistā, trenētā auguma, kad uz muguras pamanīju sarkanas švīkas. Lai skaļi neķiķinātu, pieliku mutei priekšā plaukstu.

-Labi, es braucu,- Naels pēc brīža sacīja un es sapīku. Viņam bija kaut kur jādodas. Es nemaz negribēju palikt viena. Mans vīrietis nolika telefonu uz galdiņa un noliecās man pretim.- Mazais, man vajag aizbraukt,- viņš skumji sacīja un noglāstīja man vaigu,- Es aši nokārtošu, kas man vajadzīgs un steigšos atpakaļ pie tevis, labi?- viņš jautāja un es pamāju, lai arī gribēju papurināt galvu un lūgt, lai viņš paliek tepat.

-Es pagatavošu mums vakariņas,- es nosolījos un Naels uzsmaidīja man manu smaidu. Mīļotais sabučoja man pieri un sāka ģērbties. Nācās vien ņemt no viņa piemēru, un centos neizrādīt, ka esmu sapīkusi. Taču viņam tas nepaslīdēja nemanīts.

-Čelsij, nu neskumsti,- Naels palūdza, kad bija uzvilcis džinsus. Pienācis klāt, viņš mani apķēra lāča apskāvienā un cieši piespieda sev klāt,- Es tev apsolu, ka, tikko es atgriezīšos, es tev sagādāšu pārsteigumu un neaizmirstamu vakaru.- viņš uzlika plaukstas man uz vaiga un viegli pacēla manu seju pret savējo,- Vai mēs esam sarunājuši?

-Esam,- es apsolīju un pasmaidīju,- Steidzies atpakaļ.- es noteicu un piegāju pie savas somas, lai paņemtu drēbes. Treniņbikses nebija mans mīļākais ietērps. Uzvilku mugurā džinsus un vienkāršu, baltu, plānu džemperīti un izpurināju matus no bizes, kas tagad vieglās lokās krita pāri pleciem. Arī Naels bija saģērbies un mēs atkal apskāvāmies.

-Vai man tikai liekas, vai mēs tiešām sākam uzvesties kā iemīlējušies pusaudži?- es vaicāju un atkal aizvēru acis, pieglauzdama viņam galvu pie krūtīm. Viņa siltums un smarža bija manas mājas. Es nespēju iedomāties vairs, kā spētu bez viņa.

-Par to runājot,- Naels ieminējās,- Tu taču aizvien neesi bijusi uz Džeika testamentu, vai ne tā?

-Un kas par to?- es pavaicāju,- Vai ir kaut kas steidzams?

-Nu.. Tas tev būs jānoskaidro pašai.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-15/782389