Oblivion (13)4

Naels.

Kad izgāju no palātas, sapratu, ka esmu aizmirsis tur mantiņu, ar ko grasījos viņai sniegt mājienu par mazo. Taču vairs nebija laika, jo man vajadzēja noskaidrot, vai tiešām tas, ko Čelsija teica, bija patiesība. Jebkurā gadījumā, nekā pozitīva nebūs, jo, ja izrādīsies, ka tā būs bijusi taisnība, es izārdīšu pusi slimnīcas un Ediju vispār pārvērtīšu putekļos. Ja izrādīsies, ka tā nav patiesība, es nedrīkstēšu Čelsijai vēl atklāt to, ka Gabriels ir dzīvs. Viņa ir pārāk nomocīta un viņas apziņa sāk migloties. Tas nav uz labu.

Apsargu notvēru turpat pie reģistratūras,- Sveiki. Vai varētu palūgt videoierakstu no Milleres jaunkundzes palātas?- es vaicāju.- Esmu viņas apsargu priekšnieks. Naels Krūzs.

-Skaidrs,- Apsargs noteica. Šķiet, ka māte tiešām ar saviem sakariem bija paveikusi neiespējamo, pirmkārt, dabūjusi manu dēlu prom no palātas un Edija uzraudzības, otrkārt, nolīgusi veselu čupu ar kontaktiem, lai retušētu manu un Edija kautiņu par labu man. Pat Apsarga attieksme bija citādāka.

Man gribējās ātrāk doties mājās pie dēliņa, bet nācās vispirms noskaidrot visu, saistībā ar Čelsiju. Viņas kondīcija mani sāka arvien vairāk biedēt. Apsargs atslēdza mazās telpas durvis un ierakstīja kaut ko datorā, kad uz ekrāna izlēca vakardienas ieraksts paātrinājumā. No kabatas izņēmu telefonu un nofilmēju ierakstu, lai to parādītu Čelsijai. Kā jau bija gaidāms, neviens viņas palātā nebija bijis. No vienas puses atvieglojums, no otras puses..

-Paldies,- es pateicos un izgāju no mazās telpas. Apgriezu naģeni ar nagu pret pakausi un vēlreiz caurskatīju ierakstu. Čelsija mierīgi gulēja gultā un pa brīžam sagrozījās, bet nekas nelika domāt par to, ka viņa murgotu. Es vairs neko nesapratu, un tas mani darīja vai traku.

Palātā Čelsijai nupat bija atnestas pusdienas, ko mana sieviete grūstīja ar karoti, saviebusies un nelaimīga. Pieklauvēju ar dūri pie durvju ailes, un viņa izskatījās satraukusies.- Tu redzēji tos ierakstus?- viņa skumji vaicāja. Pamāju ar galvu.- Saki kaut ko.

-Tavā palātā neviens nav bijis,- Es noteicu un piegāju pie viņas skapja,- Tu to nosapņoji.

-Tas nav reāli, Nael,- viņa aizvien pastāvēja uz savu. Pāri plecam redzēju, ka viņa ir tuvu asarām.- Es taču jutu, es to neizdomāju..

-Tas vienkārši bija ļoti reālistisks sapnis,- es pateicu un piegāju viņai klāt. Ieliecos ceļos un sajutu sāpes sirdī, kad viņai pār vaigiem aizvien ritēja asaras.- Neraudi, mazais. Tas bija tikai sapnis.- es viņu mierināju un samīļoju. Taču viņu pārņēma drebuļi un histērija.

-Es neesmu jukusi, Nael!- viņa iesaucās un pieķērās man,- Es neesmu jukusi..

-Es zinu, ka tu neesi,- es viņu mierināju un noskūpstīju viņas asaras,- Tas bija tikai sapnis. Mēs visi sapņojam. Tevī bija daudz miegazāļu un tu biji pārgurusi. Skaidrs, ka tev sapnī nerādīsies rozā poniji zilās pļavās,- es viņai paskaidroju un sakārtoju sievietes matus pāri pleciem.- Paklau, tagad dosimies mājās, labi? Es zinu, ka tu esi izsalkusi un to, ka slimnīca tev ir līdz kaklam.

-Lūdzu..- viņa palūdza,- Ved mani ātrāk mājās. Es gribu mājās.- viņa izklausās pavisam bēdīga.- Palīdzēsi man sakārtot mantas?- viņa palūdza un es piekritu. Taču man nešķita, ka viņa būtu nomierinājusies. Kad bija palicis viens džemperis, Čelsija palika stāvot kā sālsstabs uz skatījās uz mani ar izbijušos skatienu.

-Nael, ir vēl kas,- viņa drebošā balsī noteica,- Es atradu to tavu mantiņu un.. es.. es.. es negribu vēl mēģināt..- viņa neskaidri nomurmināja, taču es nespēju uztvert viņas domu,- Es mīlu tevi, Nael. Bet es nevaru vēl tik ātri mēģināt atkal ieņemt bērniņu.. es baidos..

Viņa bija sapratusi nepareizi. Neko nesakot, es viņu apskāvu un turēju savās rokās.- Es saprotu,- es samelojos un noskūpstīju viņai galvvidu,- Es pacietīšos. Mēs pacietīsimies.

-Apsoli?- viņa sāji jautāja. Piespiedu viņu sev ciešāk klāt un iekodu mēlē. Draņķis.

-Es apsolu,- noteicu un atspiedu zodu pret viņas galvvidu. Tagad man vajadzēja izdomāt, kā lai pagaidām patur Gabrielu prom no Čelsijas. Viņa vēl nebija tam gatava.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-14/782378