http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-14/782378
Oblivion (15)1
Pagāja laiks, kamēr sakārtoju mantas skapī. Mūzikas centrs pavisam mazliet atbaidīja vientulību dzīvoklī, taču tas bija labāk par neko. Labi vien bija, ka arī šajā dzīvoklī bija iebūvētais skapis, jo iepirkšanās bija mana vājība, un man vajadzēja daudz vietas drēbēm. Ne vien pašas, bet arī paraugiem, kurus es parasti atstāju sev, lai varētu gan pasmelties kādu ideju citam projektam, gan uzlabot esošos. Pašlaik gan nolēmu, ka darbu atlikšu malā, un atpūtīšos. Naelam un ārstiem taisnība, es nevaru sevi tā nodzīt kā zirgu. Tas nav pareizi un vajadzīgs.
Aizvēru ciet skapja durvis un devos pa gaiteni uz virtuvi, kas atradās tieši pie trepēm. Augšstāvā vēl nebiju bijusi, bet domāju, ka tur ir tieši tikpat fantastiski kā lejā. Taisnību sakot, es zināju, ka tur augšā, visticamākais, ir bērnu istabas, kuras es nemaz negribēju redzēt. Aizgriezos prom no trepēm un paņēmu saiņus ar produktiem, ko Naels bija tepat atstājis un devos visu sakārtot plauktiņos un sākt gatavot.
Arī virtuve bija ieturēta līdzīgā stilā kā pārējais dzīvoklis. Vienīgās izmaiņas bija tas, ka viena no sienām bija no stikla, atklājot skatu uz Centrālparku un pārējiem dzīvojamajiem blokiem. Virtuve bija sadalīta divās daļās, kā man to labpatiktos saukt. Pa kreisi atradās virtuves skapīši, plīts, mikroviļņu krāsns, pieliekamais, lete un ledusskapis, kā arī kumodes, kur bija salikti trauki un ēdiena piederumi. Noliku maisus uz ledusskapja, un sapratu, ka Naels nopircis daudz par daudz... Lai gan.. es prātoju.. Itāļiem taču patīk ēst. Tad arī jāuztaisa kārtīgas vakariņas.
Uz veikalu pilnīgi noteikti nevajadzēs doties vismaz nedēļu..
Nolēmu visu izdarīt kā pienākas, tāpēc sāku ar uzkodu gatavošanu. Neko daudz no itāļu virtuves es nepārzināju, izņemot bruschettas. Naels bija parūpējies iegādāties, šķiet, visus iespējamos dārzeņus, kas man krietni atviegloja darbu. Stikla bļodiņā raitā ritmā sagriezu dilles, tomātus, pētersīļus, baziliku un ķiplokus, kas uzreiz uzvēdīja spēcīgu aromātu. Klāt piebēru mazliet sāls un piparu un visu samaisīju. Lai garša būtu vēl spēcīgāka, uzspiedu virsū pavisam mazliet citronu sulas, un pievienoju jūras sāli. Tāpat kā mans tēvs, arī es vispirms sagriezu gabaliņos bageti, apziedu to ar olīveļļu un liku cepties, lai maizītei būtu kraukšķīga garoziņa un silts un mīksts baltums. Atstāju pagatavoto masu ievilkties un ķēros klāt otrā ēdiena pagatavošanai, kas bija tikpat vienkārša. No skapīša paņēmu vēl vienu bļodiņu, sagriezu spinātus, ko sajaucu ar krēmsieru, pievienoju garšvielas un atstāju iesūkties, kamēr uzliku sildīties katliņā ūdeni makaroniem. Sarīvēju arī cieto sieru, lai būtu garšīgāk, un atstāju visu skaisti sakārtotu uz letes.
Smarža bija vienreizēja. Man ļoti patika gatavot, jo tas atgādināja laikus ar mammu, un lika man sajusties daudz parastākai, nekā es biju. Gatavošana man bija kā meditācija, tādējādi es atpūtos un spēju radoši izpaust sevi, jo ēdiens tomēr bija un ir māksla, kam nepieciešamas zināšanas.
Atlika vien izdomāt, ko gatavot vakariņām, kad pamanīju kēksiņu formas. Divreiz nedomājot, sagatavoju mīklu tā sauktajām “Mug cakes” kūciņām un ielēju tās formiņās, un iešāvu krāsnī, lai cepās. Kamēr viss gatavojās, devos atpakaļ uz istabu, kur pagriezu skaļāk mūziku un ieslēdzu televizoru mēmajā režīmā, lai nejustos tik ļoti vientuļa. Krāsns nopīkstēja un es steigšus devos atpakaļ uz virtuvi, kur iebēru katlā vārīties makaronus, izņēmu bagetes un apraudzīju kūciņas, kas nupat bija sākušas uzbriest. Apziedu bagetes ar pagatavoto mērci un jutu, kā iekņudas vēders, no tā, cik burvīgi tas viss smaržoja. Ieliku maizītes atpakaļ krāsnī, lai tās nezaudētu siltumu un klusi dungoju pie sevis dziesmu. Bija pagājušas jau tik divas stundas.. Kur Naels tik ilgi bija?
Beidzot sadzirdēju, ka atskanēja atslēgu žvadzēšana un priekā iespiedzos. Steigšus devos uz gaiteni sagaidīt Naelu, kad gandrīz paslīdēju uz zemes, taču pasmējos par sevi un pacietīgi gaidīju, kad tiks atvērtas durvis. Naels knapi paspēja ienākt, kad jau metos viņam ap kaklu un apviju kājas viņam ap vidu, un savienoju savas lūpas ar viņējām.
-mm..- viņš novaidējās un sapņaini uz mani paskatījās,- Ja šādi mani sagaidi..
-Es tev pagatavoju vakariņas,- pa pusei klusā balsī sacīju un atspiedu savu pieri pret viņējo,- Nāksi?
-Čelsija, mums vajadzētu parunāt,- Naels kļuva nopietns un nolaida mani zemē. Es nesapratu. Vai es kaut ko biju izdarījusi nepareizi. Naels uzlika rokas man uz gurniem un smagi nopūtās.- Es nezinu, to tev teikt šeit, vai citur..
-Vienkārši saki. Tu mani padari nervozu.- es palūdzu un sakrustoju rokas uz krūtīm.
-Man vieglāk būs parādīt,- Naels klusi sacīja un izņēma telefonu no kabatas, nenovērzdams acis no manis. Prātā nāca visbriesmīgākās idejas, ko viņš man varētu pateikt.. man kļuva tik ļoti bail, ka sāku griezt zobus un trīcēt. Arī Naelu es tādu nebiju redzējusi..- Elij, ieved viņu.
-Elij?- es noprasīju, kad viņš nolika telefonu. Tagad es kļuvu nikna,- Kas pie sūda ir Elija?!
-Mana mazā māsa,- Naels sacīja, un uzlika savas rokas man uz delmiem,- Lūdzu, nomierinies. Un elpo dziļi..-viņš sacīja, man skatoties acīs, un es nespēju viņam neticēt. Bez tam, par Eliju viņš man patiešām bija stāstījis,- Lūdzu, tikai nekliedz..- Naels palūdza, kad aiz durvīm kāds parādījās.- Es atvēršu durvis.- viņš pieteicās un atvēra durvis, aiz kurām stāvēja maza auguma tumšmate ar tādām pašām acīm kā Naelam, rokās ar mazu puisēnu, kura acis man šķita pārāk pazīstamas. Katra dzīsla un šūniņa manī sastinga.
Tas. Nevar. Būt.
-Nael, man šķiet, ka viņai ir šoka stāvoklis,- Elija bažīgi uzlūkoja brāli un pasniedza viņam bērnu,- Es laikam došos,- viņa aši noteica un uzspieda brālim buču uz vaiga. Durvis aiz viņas aizvērās un prom viņa bija. Taču es nespēju pateikt neko. Pat nespēju raudāt.
Tas. Nevar. Būt. Nevar. Tā. Būt. Nevar.
-Čelsija,- Naels pienāca man klāt, turot rokās bērnu, kas skatījās uz mani ar tēva acīm,- Ar viņu viss ir labi. Gabriel,- Naels ar mīlestību uzrunāja mazuli, kas nenovērsa skatienu no manis,- Tā ir tava māmiņa. Māmiņ.. tas ir tavs dēls Gabriels,- Naels sacīja. Es tikai paspēju īsi pamāt, pirms man sametās raibs gar acīm un es noģību.