http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-21/701479">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-21/701479
*Amēlija*
Pēc telefona sarunas dzirdēju vilšanos sievietes balsī. Viņa neapmierināti kaut ko norūca zem deguna un skaļi ievaidējās, kad dusmās izkustināja kāju. Ievēroju, kā caur tikko apsaitēto celi, atkal sūcas sarkani asins traipi.
- Tevi tiešām nevajag aizvest uz slimnīcu? – Norūpējusies jautāju.
Melisa vien paraustīja plecus un centās noņemt no pieres sarkano matu cirtu. Ievēroju, ka arī sievietes rokas bija asiņainas un atstāja asins līniju uz pieres un matos.
- Beidz spītēties, es piezvanīšu draugam. Viņš mūs aizvedīs uz slimnīcu, tad uz mājām, lai paspējam vēl visu izrunāt.
- Es jau kādam piezvanīju. – Melisa iebilda.
- Es taču redzu, ka neviens tev nebrauks pakaļ, tu nemāki melot. – Iespītējos. Sievietes pleci padevīgi saguma un man pat šķita, ka redzu viņas acīs pavīdam pateicības skatienu.
Pirms Melisa bija paspējusi iebilst, no kabatas izvilku telefonu un sameklēju Kaspara numuru.
- Sveiks, vari aizvest uz slimnīcu?
- Kas noticis? – Drauga balss uztraukti skanēja telefona klausulē.
- Nelaime, paziņai traumēta kāja, man pašai viss ir kārtībā. – Mierināju puisi.
- Uz kurieni man atbraukt?
- Helsa iela 14, paldies tev.
- Nav par ko!
Saruna pārtrūka, uzmetu skatienu Melisai, kura sagumusi un bāla lūkojās uz priekšu. Sievietes lūpas bija uztūkušas un asins tērcīte tecēja lejup gar kāju. Cik daudz asiņu viņa jau bija zaudējusi?
Mierinoši satvēru sievietes plaukstu savējā, kura šķita vēsa un stīva.
- Kā tu jūties?
- Labāk nekad neesmu jutusies! – Sarkasma pilnu balsi Melisa man atbildēja.
- Varbūt beidzot pastāstīsi, kas tas bija par cilvēku, kam tu dzinies pakaļ?
- Es nezinu. – Viņa bez emocijām atbildēja. Noskatījos uz sievieti kā uz jukušo.
- Tad kāpēc tu skrēji viņam pakaļ?- Izbrīnā balss bija kļuvusi spalgāka.
Melisa izrāva plaukstu no manējās un aizgrieza galvu, vairs neskatīdamās man acīs.
- Nav svarīgi. – Viņa strupi atbildēja.
- Ir gan! Tā pat vien neviens, nevienam pakaļ neskrien! – Nelikos mierā.
Melisa smagi nopūtās un atkal uzlūkoja mani. Viņa acis vēl ātri aplūkoja apkārtni, it kā baidoties, ka kāds mūs var sadzirdēt.
- Pagājušo piektdien es ar savu labāko draugu biju naktsklubā. Mani nepameta sajūta, ka tieku novērota, līdz ievēroju tumšu stāvu istabas beigās, vērojot mūs abus pie letes. Es novērsu skatienu tikai uz mirkli, kad svešinieks bija prom. – Viņa apstājās un smagi norija siekalas, tad norādīja uz ūdens pudeli man blakus.
Pasniedzu pudeli un sieviete kāri tvēra it vienu ūdens malku, pēc smagas nopūtas, viņa bija gatava turpināt savu stāstu.
- Nolēmu viņu uzmeklēt, bet viņš mani atrada pirmais. Ievilka sieviešu tualetē, aizspieda ar roku ciet muti un sāka runāt kādu murgu, par to, ka man draud briesmas un man jāatrod otra. Šodien es pamanīju tumšo stāvu jau tajā brīdī, kad tu virzījies pie manis parkā, sekojot lielākā atstatumā tev aiz muguras.
Manu ķermeni pāršalca nelielas trīsas. Vīrietis izsekoja mani? Cik ilgi?
- Man šķiet, ka esam saistītas, tikai nezinu cik daudz. Iespējams, tu esi tā „otrā„.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-23/701735">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-23/701735
