Beidzot arī tuvojas stāsta lielā intrigas daļa, zinu, pārāk garšs stāsta ievads.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-20/701466">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-20/701466
*Melisa*
Šoreiz es viņu nevēlējos izlaist no acīm, pirms iegājām veikaliņā es vēl šaubījos, vai vīrietis tiešām mūs izseko, bet kad atkal apsēdos pie galdiņa, biju pavisam pārliecināta par to. Vīrietis ieņēma vietu pie strūklakas un raudzījās mūsu virzienā, nepiespiesti novērojot ikvienu mūsu kustību. Esmu droša, ka tas ir tas pats vīrietis, kurš man uzbruka naktsklubā, bet kāpēc gan viņš no sākta gala sekoja Amēlijai? Vai Amēlija ir ar to saistīta?
Tumšajās drēbēs tērptais vīrietis skrēja ļoti ātri un jau vairākas reizes man šķita, ka esmu viņu izlaidusi no skatiena, taču katru reizi man izdevās viņu kaut kā panākt. Krūtis smagi cilājās pie katras ieelpas, nebiju pieradusi pie šādas fiziskas slodzes. Adrenalīns riņķoja asinīs un es biju gandrīz vīrieti panākusi. Viņš vairākkārt uzgrūdās pretimnācējiem, kuri apjukuši vien lūkojās šajā tracī. Viņš kļuva aizvien lēnāks, kamēr es, tā vien šķiet, ātrāka. Brīdī, kad šķita, ka pastiepjot roku, spēšu satvert vīrieti aiz kapuces, paklupu aiz kāda pretimnācēja kājas un zaudējusi līdzsvaru, smagi nokritu uz vēdera un pārsitu lūpu.
- Velns! – Skaļi nolamājoties noraudzījos, kā mans izsekotājs nesteidzīgi aizskrien prom. Pagriezu galvu, lai uzlūkotu vīrieti, kurš speciāli priekšā man bija nolicis kāju. Ievēroju vairs tikai uzgrieztu muguru un pār galvu pārvilktu kapuci ejot pretējā virzienā no manis.
Cenšoties piecelties, kāja sāpīgi pulsēja un es ievēroju asinis, kas sūcās cauri bikšu audumam pie ceļa locītavas.
- Maita! – Vēl dusmās lādēdamās nobļāvu vīrietim, kurš nesteidzīgi virzījās uz priekšu. – Es jūs abus atradīšu!
- Vai izsaukt ātros? - Jautāja īsa auguma melnmate, kura, man nemanot, bija pietuvojusies klāt.
- Gan es pati tikšu galā, atraucu.
No kabatas izvilku telefonu un uzmeklēju Amēlijas numuru.
Nolēmu uzrakstīt īsziņu.
„Nāc uz Helsa ielu 14 un paņem manu somiņu. „
Vārgi pieceldamās, aizkliboju līdz blakus esošajam soliņam. Ar roku pamāju melnmatainajai sievietei, norādīdama, lai viņa pienāk man klāt. Sieviete steidzīgi pieskrēja man klāt, gaidīdama ko viņai teikšu.
- Nedaudz uz priekšu ir aptieka, vai jūs būtu tik laipna un nopirktu man marli un dezinfekcijas līdzekli? – To jautādama, izvilku no bikšu kabatas 10 eiro naudaszīmi.
Sieviete neko neteikdama, paņēma naudu un aizsteidzās norādītajā virzienā. Es atviegloti uzelpoju, kad ievēroju Amēliju nākot uz manu pusi. Taču kaut kā trūka… Kur ir somiņa? Amēlija ar satrauktu un vainīgu seju pienāca man klāt. Acis nedaudz šokēti iepletās redzot manus savainojumus.
- Kas notika? – Viņa pārsteigti jautāja.
- Nav tava darīšana, kur ir mana soma? – Aizkaitināti jautāju.
- Piedod, es tiešām nezināju. Kafejnīcā ienāca vīrietis un apgalvoja, ka tu esi likusi viņam paņemt tavas mantas. Piedod, es tiešām nezināju… kas notiek?
- Es pati vairs nezinu… - Smagi nopūzdamies teicu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-22/701537">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-22/701537
