http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-22/701537">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-22/701537
Klusi atvadījos no Melisas pirms aizvēru baltās, palātas durvis. Saspiedu ciešāk atslēgu saišķi plaukstā un nesteidzīgi devos laukā no slimnīcas. Savā lēnajā tempā šeit jutos kā pazudusi laikā, starp ārstu ierasto ritmu. Nemierīgi saucieni, ik palaikam kāds aizjoņo ātros soļos man garām un cilvēku asaru plūdi, gaidot pie operācijas zāles. Es šeit nu dien neiederējos. Mani atbaidīja it viss, kas asociējās ar slimnīcu, es reti slimoju un vienmēr izvairījos no saskarsmes ar šo iestādi.
Melisa iztika vien ar pāris šuvēm uz ceļa un augšlūpas. Ārsti bija nolēmuši pāris dienas vēl Melisu paturēt slimnīcā, jo esot saskatījuši kaut ko dīvainu viņas asins analīzēs. Pirms manas aiziešanas, Melisa man pasniedza savas dzīvokļa atslēgas, sakot, ka viņai nav neviena, kam uzticēties. Sievietei ir suns, kuru trīs reizes dienā jāizved pastaigāties un jāpabaro. Labākais draugs esot izbraucis no pilsētas un citu draugu vai radu viņai neesot.
Es savā ziņā viņai jutu līdz. Tik vientuļa dzīve….
Kaspars jau mani gaidīja pie slimnīcas durvīm ar savu melno mašīnu. Draugam bija it viss ko viņš vēlējās, nauda, labākās mašīnas, pasakaina māja un visi ceļi nākotnes veidošanai. Viņš ir apceļojis pus pasauli un redzējis to, par ko es tikai vēl sapņoju.
Nekad tā arī neesmu sapratusi, kāpēc drauga vecāki nolēma tomēr palikt šajā mazajā pilsētā. Pārdeva visus uzņēmumus un pazuda mazpilsētas dzīvē. Nav jau tā, ka uzņēmumi viņiem būtu bijuši vēl vajadzīgi, manuprāt, pat gribēdami, viņi nespētu iztērēt naudu, kura atrodas ģimenes bankas kontā. Taču kaut kas tajā visā man vienmēr bija šķitis aizdomīgs.
- Paldies, Tev par visu! - Iekāpdama mašīnā uzreiz pateicos.
- Nav taču par ko! Zini, ka vienmēr uz manis var paļauties! – Kaspars teica savu ierasto frāzi.
Tā tiešām arī bija, kopš pazīstu savu draugu, viņš nekad nav atteicis palīdzīgu roku.
Tā kā bija jau tumšs un mašīnas uz ielām nebija gandrīz vispār, Kaspars uzņēma lielu ātrumu un traucās uz priekšu. No pirmā izbīļa es iegrimu krēslā dziļāk, taču tad ar platu smaidu uz sejas pacēlu rokas gaisā un skaļi izkliedzu prieka ovācijas. Kaspars tikai pasmējās, uzgrieza skaļāk mūziku un nogriezās jau lēnākā tempā pie ezera, lai uzbrauktu uz šosejas. Tās bija tās sporta mašīnas patīkamās priekšrocības.
Tikai aptuveni pēc stundas mēs beidzot atbraucām līdz Melisas norādītajai adresei un abi ar Kasparu devāmies iekšā dzīvojamajā ēkā, lai atrastu īsto dzīvokli. Melisa dzīvoja vienā no pilsētas labāko apartamentu ēkām, iekšā viss šķita tik balts un tīrs, turklāt visas durvis bija identiski vienādas, ja neskaita numurus uz tām.
- 43, te pat vien ir! – Priecīgi iesaucos, kad pamanīju īstās durvis.
Kaspars, man nemanot, jau bija paspējis pienākt man klāt un slēdzot durvis, izdzirdējām apslāpētas suņa rejas. Biju jau sagatavojusies sagaidīt nikna suņa uzbrukumu, taču man par izbrīnu suns, priecīgi luncinot asti, skrēja mūs sagaidīt.
- No tevis nekāds sargsuns nesanāks! – Kaspars iesmējās, kamēr es jau notupusies uz ceļiem glaudīju suņa mīksto spalvu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-24/702062">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-24/702062
