Tiešām ļoti palīdzētu, ja jūs izteiktu savus ieteikumus un kritiku!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noladetie-28/781666
Satrūkos no nenormāli spēcīga pērkona grāviena un ar lielu būkšķi nokritu uz grīdas. Pieslejoties kājās, ar vienu roku berzēju sasisto gurnu, bet ar otru centos atbrīvoties no plānā pleda, kurā biju samudžinājusies. Nez kāpēc es biju gulējusi uz viesistabas šaurā dīvāniņa, lai gan līdz gultai nemaz nebija tik tālu.
Par spīti tam, ka istabā bija pustumsa, jo lietus gāza kā ar spaiņiem, uz mazā galdiņa istabas vidū pamanīju divas šampanieša pudeles un vientuļu viskija pudeli.
-Ak, nē,- ievaidējos un paslēpu seju plaukstās. Kāpēc vienmēr vienai šampanieša glāzei un vispār vienai glāzei pēc tam ir jābeidzas ar vairākām pudelēm? Man tiešām nebija mēra izjūtas. Vismaz labi, ka pēc zāļu lietošanas bija pagājušas desmit stundas, citādāk iznākums varēja būt arī letāls.
Smagiem soļiem ieslājot virtuvē, ieraudzīju Keitu sēžam pie virtuves galda, abām rokām apķērušu glāzi ar izšķīdušu Alkazelcer.
-Labrīt! Kā jūties?- tēloti moži un dzīvespriecīgi vaicāju. Patiesībā viss, ko es šobrīd gribēju darīt bija iet atpakaļ gulēt, taču šodien bija kas ieplānots...
Viņa drūmi uz mani palūrēja un pavīpsnāja.- Svaiga kā sapuvis gurķis. Tu?
-Mana galva ir pielieta ar svinu.
-Vismaz nesāp?- viņa jautāja, iedzerdama glāzes saturu un saviebdamās. Keitai negaršoja jebkāda veida tabletes izšķīdušas ūdenī, pat C vitamīns ne.
-Nē. Bet nākamo reizi iztiksim bez dziļumbumbām, labi?- Atvēru logu un apsēdos uz palodzes. Man sejā iecirtās vējš un sīkas ūdens pilītes, kas patīkami atveldzēja un reizē mani pamodināja.
-Jā, līdz nākamajai reizei, kad atkal netīšām sajauksim pilnīgi nesaderīgus dzērienus,- Keita skābi novilka. Draudzenei tikai vajadzēja atbrīvoties no galvassāpēm, un viss atkal būs labi.
Aizkūpināju cigareti un vēros lietavās, kuras straumē aizskaloja kanalizācijā pēdējo dienu karstumu. Uz ielas nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Vienīgi vējš pluinīja koku zarus un lika šūpoties bāru un kafejnīcu izkārtnēm.
-Tu atceries, ko mēs darījām?- līdz ar manu jautājumu noskanēja vēl viens grandiens, kas lika salēkties. Niecīgas atmiņu drumstalas peldēja manā galvā un vācās kopā vienotā bildē, taču tās bija tikai darbības. Es uztraucos par to, vai nebiju Keitai ko izpļāpājusies. Es ļoti cerēju, ka dzērumā nebiju runājusi par par eņģeļiem un dēmoniem, un pasaules galu.
-Nu... mēs dejojām un dziedājām pie Roxette dziesmām,- Keita lēnām ierunājās.- Tas ir viss, ko atceros.- Viņa nokaunējusies nolaida skatienu.
Es atceros vēl kaut ko. Kad mēs dejojām, uz balkona atspīdēja istabas gaisma, un es ieraudzīju tumši zilu piedurkni un zeltītu aproču pogu pazibam gaismā. Pēc tam, kad paskatījos vēlreiz, uz balkona neviena vairs nebija. Mūs kāds izspiegoja, tikai kurš? Man uzmetās zosāda, tāpēc strauji aizcirtu logu.
-Naktī... kad pārnāci mājās no kluba... neviens nebija pie tevis ienācis?- uzmanīgi saliku teikumu, lai man neizspruktu patiesība.
Keita papurināja galvu.- Nē, mēs te bijām tikai ar Neitanu. Kas ir?- Keita ar aizdomām balsī ievaicājās.
-Nekas,- klusi noteicu. Es varēju sev uzsist pa plecu- tiešām izsmeļoša atbilde, Džuljeta. It nemaz nebija aizdomīgi. Tātad Aleks varēja nemanīts iekļūt dzīvoklī. Neviļus atcerējos vecmammas stāstu, ka neticīgajiem ir nepieciešams uzaicinājums. Vai tiešām Keita bija viņu uzaicinājusi, un Aleks bija panācis, ka viņa to neatcerās? Man bija tas jānoskaidro un ātri. Aleks solīja, ka viņs neko Keitai nenodarīs, taču pēc tā, kā mēs vakardien atvadījāmies, es vairs nevarēju būt par to pārliecināta.
Paņēmu no plaukta bļodiņu, iebēru tajā pārslas un pārlēju pāri jogurtu.
-Uzlej man, lūdzu, kafiju, kad uzvārīsies,- mīļi palūdzu Keitai, uzliekot vārīties tējkannu, un devos uz viesistabu.
Ieslēdzu televizoru un atstāju tur skanošo ziņu kanālu. Diktors stāstīja, ka Vidusjūrā kuģa avārijā ir gājuši bojā 252 bēgļi, un ir tikai 28 izdzīvojušie. Pat ziņas par katastrofu nespēja piesaistīt manu uzmanību. Mans prāts bija kaut kur citur- universitātes gaitenī. Izklaidīgi maisot ar jogurto pievilgušās pārslas, prātoju, kādā veidā Eriks plāno man ziņot, par to, kurā kapsētā mums tikties. Kāds varēja būt risinājums, kuru viņš bija...
Pēksņi ziņu pārraide pārrāvās, uz ekrāna parādoties pelēkiem ņirbošiem punktiņiem, ko pavadīja šņākoņa. Piesteidzos pie loga, lai pārbaudītu vai blakus esošais satelīta šķīvis ir vietā. Par laimi, vējš to nebija nonesis. Ausīs sāka skanēt savāda sīcoņa, it kā man blakus atrastos bars ar odiem. Skaņa pieņēmās spēkā un kļuva sāpīga. Ar tikpat strauji pieaugošu trauksmes sajūtu metos pie televizora, lai to atvienotu no kontakta, taču pelēkā punktiņu ņirba nekur nepazuda. Sīkšana ausīs bija kļuvusi spalga un nepanesama, radot sajūtu, ka manās smadzenēs reizē ir iedurtas tūkstošiem adatu. Iekliedzos un sakņupu uz paklāja, ar plaukstām aizspiežot ausis. Pēc mirkļa skaņa bija izgaisusi tikpat ātri kā parādījusies. Uzmanīgi pablenzu uz ekrānu, baidoties, ka no tā izlīdīs Lohnesa montrs vai vēl nez kāds briesmonis, kas mani aprīs, taču uz melnā ekrāna tagad rādījās tikai ciparu kombinācija. Paķēru televizora galdiņā stāvošo bloknotu un steidzīgi uzskribelēju ciparus.
29.960849,- 90.075475
Kamēr tos rakstīju, uz papīra uzpilēja paprāva asins lāse. Shit, ja tā turpināsies, es palēnām atdošu galus. Kad palūkojos vēlreiz, cipari bija nozuduši, un ekrāns bija kļuvis melns.
-Kas notika? Kāpēc tu kliedzi?- Keita iebrāzusies istabā, vaicāja. Viņas balss skanēja kā no tālienes.
-Es ieraudzīju, ka man asiņo deguns,- slāpēti nopurpināju, ar pirkstiem aizspiedusi degunu. Paspraucos Keitai garām un no vannasistabas paņēmu salveti.
-Tāpēc ir jākliedz?- viņa iespurdzās.
-Tas nav smieklīgi. Man tā notiek pirmo reizi,- aizkaitināta piezīmēju.- Tu neko citu nedzirdēji?
-Kad tu tā kliedzi, nekas cits nemaz nebija dzirdams. Kafija tev nespīdēs, dārgum. Man nebūs problēmu izdzert otro krūzi,- Keita vēl aizvien uzjautrinoties par mani, paklapēja man pa muguru.
-Zinu.
Iegāju gulamistabā, atvēru datoru, lai ievadītu skaitļus. Tie bija garuma un platuma grādi- atrašanās vietas koordinātes. Svētā Luisa kapsēta.
Aizcirtu datoru un steidzīgi sāku ģērbties. Uzvilku melnus džinsus, melnu kapučjaku un melnbaltās Nike botas. Ielūkojos iebūvējamā skapja spogulī un pasmīkņāju. Man tikai vēl pietrūka divas dubļu svītras zem acīm. Ehh, cik žēl, ka lietus tās ātri noskalotu.
Keita mani apstādināja, kad gaitenī vilku lietusjaku.
-Varbūt tu neesi pamanījusi, bet ārā ir vētra. Nav īstākais laiks aplaupīt banku.
-Kā nu ne. Ielas kameras tagad aizmiglo lietus, bankā varētu vispār nebūt apmeklētāju- mazāk upuru,- atjokoju.
-Kur tu dosies?- Keita atguvusi nopietnību vaicāja. Viņa reizēm var būt kā skabarga pakaļā.
-Pie vecmammas. Varbūt viņai būs kādas zāles, lai normalizētu asinsspiedienu. Homeopātija un tā,- nevērīgi novēcināju ar roku. Jau atkal meli.
-Nenoslīksti.
-Centīšos.
Aizvēru pārādes durvis un, peļķēm pakšķot zem kājām un vējam gāžot mani no kājām, steidzos pie mašīnas. Kad atvēru mašīnas durvis, mani izbiedēja melns kaķis, kas bija patvēries sausumā pie riepas un likās ne mazāk iztrūcināts par mani. Nolūkojos, kā melnais dzīvnieks aizskrien un pazūd aiz mājas stūra. Tas bija tikai pavisam nekaitīgs kaķis, kura mieru es biju iztraucējusi.
