http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noladetie-29/781703
Loga tīrītāji ātri kustējās pa stiklu, taču spēja tikai uz pavisam īsu brīdi aizgaiņāt lietus straumi, kura no jauna atgriezās, lai aizmiglotu manu skatu uz ceļu. Noparkoju mašīnu Konti ieliņā, kas nemanīta slēpās starp kapeņu velvēm.
Pirms atvērt durvis un līst ārā aukstumā, nospiedu nodalījuma pogu un izņēmu no tā nelielo revolveri, kuru steidzīgi aizliku aiz jostasvietas. Aukstais ieroča stobrs saskārās ar manu ādu, liekot uzmesties zosādai un nodrebināties. Es tiešām cerēju, ka nelāgās priekšnojautas, otrreiz paņemot ieroci, bija nepamatotas.
Izkāpjot no mašīnas, sejā iecirtās vējš un lietus šalts. Ierāvu galvu abu jaku kapucēs un sakumpusi ātrā solī devos uz kapsētas centrālo daļu, kā bija norādīts pēc koordinātēm. Es maldījos cauri vecākajai kapsētai Ņūorleānā, īstai arhitektūras vērtībai - spāņu un franču stilā celtajām, pelēcīgajām, slīpo jumtu ķieģeļu celtnēm, kuras vairāk ieviesa bijību un tikai pēc tam lika padomāt, ka kapavietas tika būvētas tā, lai cilvēku mirstīgās atliekas atrastos tur, kur radinieki bija tās apglabājuši, nevis būtu noskalotas pāris jūdzes tālāk, jo pilsēta atradās zemu zem jūras līmeņa.
Es jutos kā kādā mītiskā, aizmirstā labirintā. Tādās lietavās bija grūti turēt pareizo virzienu, jo es redzēju tikai pāris soļus uz priekšu. Masīvie krusti, kuri bija uz katrām kapenēm, nospiedoši aplenca mani kā sēta. Uz lielāku kapeņu jumtiem mēmi sēdēja akmens eņģeļi, daži no tiem bija lūgšanā noliekušies, citi lūkojās debesīs, taču visiem pār vaigiem ritēja lietus asaras.
Jau pa pusei skriešus devos cauri labirintam, jūtot, ka tuvojos mērķim, vēlmē paslēpties no eņģeļu tukšajām, vērojošajām acīm. Apstājos pie apaļas celtnes, kuru no visām četrām pusēm ieskāva arkas. Uz īsu brīdi pametu skatu augšup un tikpat ātri to novērsu, jo lietus lāses sāpīgi cirtās man sejā. Uz jumta kupola bija kāds akmens stāvs, kura roka bija izstiepta tā, it kā tas vēlētos ko teikt. Pie stāva sāniem bija krusts.
Pārbaudījusi divas arkas, kas patiesībā veidoja sienu ar uzrakstiem latīņu valodā, trešajā beidzot ieraudzīju durvis. Ar visu spēku vilku tās uz sevi, paverot šauru šķirbu, pa kuru varēju iespraukties.
Acīm aprodot ar pustumsu, ieraudzīju daudzas pelēka akmens plāksnes cilvēka ķermeņa platumā. Tās bija visapkārt telpai, izņemot vietu, kur atradās altāris. Es kapličā nebiju vienīgā. Ēriks, atspiedies pret altāra akmens virsmu, lūkojās uz krustā sisto Jēzu un skaitīja lūgšanu. Kāds ducis aizdegtu baltu sveču atspīdēja viņa mitrajos rudzu krāsas matos un padarīja tos zeltainus. Ūdens piles viņa matos viegli trīsēja, likās, nevis sveču gaisma atspīdēja tajās, bet gaisma nāca no lāsēm.
Gribēju jau spert soli uz priekšu, taču aprāvos. Izjaukt šo skatu, kurā bija kas dievišķīgs - ne tas, ko redzēju baznīcā, kad cilvēki lūdzās - būtu nepareizi.
Sastingusi klausījos pusčukstus dedzīgi izteiktajos vārdos. Ērika balss tonis nebija lūdzošs, drīzāk tāds kā cilvēkam, kurš kaut ko nopietni stāsta. Tikai pēc tam, kad iestājās klusums un bija dzirdama tikai nerimtīgā lietus lāšu sišanās pret jumtu, es sāku domāt, vai tā maz bija latīņu valoda. Es nedzirdēju, ka beigās būtu pateikts vārds "Amen".
Ēriks lēnām pagriezās, ar apgarotu skatienu aplūkodams telpu, it kā tikai tagad saprazdams, kur atrodas. Ērika garpiedurkņu krekls bija viscaur izmircis, taču nelikās, ka viņu tas uztrauktu. Viņa acis apstājās pie manis un pārsteigumā iepletās. Likās, viņš nespēja noticēt, ka patiešām šeit atrados.
- Džuljeta, - Ēriks noteica balsī, kas bija tik sena kā pasaule un pastiepa roku.
Paspēru ļodzīgu soli uz priekšu, tikai tagad saprotot, ka stāvēju pelķē. Es biju izmirkusi un no aukstuma trīcēju. Pakāpos pa altāra pakāpieniem un saņēmu viņa silto plaukstu. Puiša gaišzilās acis sveču gaismā šķita dzirkstījam - tajās bija tik daudz labestības un dzīves gudrības. Tas viss nebija paredzēts man vienai. No Ērika izstaroja līksme un neparasts gaišums, kuru nebiju manījusi iepriekš.
- Tu... šķieti citādāks, - zobiem klabot, izstomīju.
Viņš mierinoši paspieda manu plaukstu. - Tik ilgi dzīvojot starp cilvēkiem, mēs esam pielāgojušies viņu uzvedībai. Taču reizēm..., - viņš nolaida skatienu, un uzreiz likās, ka telpā kļuvis tumšāks, - reizēm gribas atkal būt man pašam. Savu būtību neviens nenoslēps, - Ēriks atkal ielūkojās man acīs un iešķībi pasmaidīja. Mans Ēriks nekur nebija pazudis, tikai izrādījās, ka labākais draugs bija nēsājis masku, kuru biju iemīlējusi. Tā nebija pirmā reize. Skaudras atmiņas pāršalca manu ķermeni, liekot man justies pieviltai.
Es tiešām biju akla un naiva. Centos izraut savu roku no Ērika tvēriena, taču viņš to neatlaida.
- Tu neesi akla, Džuljeta. Tu tici, ka cilvēks ir tāds, kādu viņš sevi parāda darbībā, - Ēriks pasmaidīja.
Es apstulbu. - Tu tikko pateici, ko es... Kā? -
- Mēs, Vērotāji, zinām katras dzīvās radības domas, - viņš lēni noteica un piesardzīgi vēroja manu sejas izteiksmi.
Asi ierāvu elpu. Jutu, kā karstums izplatās pa visu manu ķermeni un apstājas vaigos, liekot tiem tumši pietvīkt. Katra mana sīkākā, nejēdzīgākā, slēptākā doma viņam bija kā uz delnas. Pat tagad.
Paslēpu seju viņa pleca izliekumā, vēloties, kaut zeme mani apraktu.
- Tas ir normāli. Tu esi tikai cilvēks. - Jutu, kā viņa ķermenis raustās smieklos. - Atzīsti, tev ir visai īpašs draugs, vai ne? -
Es nevarēju neiesmieties. - Tu tiešām esi īpašs. - Atviegloti nopūtos. Tagad bija par vienu cilvēku, kuram es biju spiesta melot, mazāk.
Piepeši papurināju galvu, atceroties vēl kaut ko. Samulsusi mēģināju rast vārdus. - Sanāk... kad Keita prašņāja par manām nakts gaitām, tu jau visu zināji? - Tas izskaidroja viņa neapmierinātību, viņa divdomīgās piezīmes. - Kā tas notiek? Vai vari lasīt visu cilvēku domas? Vai tev galvā nav mudžeklis? - Mani jautājumi bira ārā kā no pārpilnības raga.
Viņš gaiši iesmējās. - Paga, paga, visu pēc kārtas. - Viņš atlaida manu roku, kura bija patīkami sasilusi, lai runājot žestikulētu. - Mēs zinām tikai to cilvēku domas, kurus pazīstam. Katra cilvēka domas ir kā upe ar iekšējo "balsi" un ainām. Tas nav mudžeklis, drīzāk kā katras upes šalkoņa, kuru var izdzirdēt skaidrāk, ja tajā ieklausās. - Ēriks gaidīja, ka es ko teikšu, taču es spēju tikai ar pavērtu muti lūkoties viņā. Kopš kura laika viņš runāja tik tēlaini? - Un, jā, es jau visu zināju, pirms mēs ēdnīcā apsēdāmies pie galda, - viņš drūmi piebilda. Uz mirkli puiša acīs pazibēja sāpes.
Atmiņā uzpeldēja aina ar mani un Aleku vannasistabā. Tagad karstumam vaigos pievienojās arī ledus šķēpeles vēderā. - Es un Aleks... es nekad.., - iracionālā vēlmē pasargāt Ēriku no sāpēm, kas bija viņa acīs, gribēju viņam visu izskaidrot.
Ēriks pacēla rokas, lai apturētu manus stostīgos jūtu uzplūdus. - Viņš ir inkubs, Džuljeta, bet tu - sieviete. Viss varēja būt daudz sliktāk. Nekad, nekad nepadomā, ka jums varētu rasties kāda jūtu ķīmija. - To sakot, viņš uzlika rokas uz maniem pleciem un pieliecās, lai mūsu acis būtu vienā augstumā. - Tas ir tikai apmāns, kura rezultātā zaudētāja būsi tu. Apsoli man, ka turēsies no viņa pa gabalu. -
Katru reizi, kad esmu ar Aleku, starp mums mums uzsprakšķ indigo zilās dzirksteles, kuru dēļ mans saprāts tā vien kāro atkāpties otrajā plānā, bet pirksti tā vien alkst pieskarties viņa izcilnajiem muskuļiem, iebraukt viņa sajauktajos, gaiši brūnajos matos. Es gribētu izjust viņa elpu uz savas ādas un... Dieva dēļ, man jāsaņemas! Te nebija vietas iekārei, bet gan misijai, kuru man bija lemts pildīt.
Kamēr es cīnījos ar savām vēlmēm, kurām pat nebija nepieciešama Aleka klātbūtne, Ēriks urbās manās acīs, lasīdams tajās visu. Mirklī, kad viņa uzacis nepatikā saraucās no tā, ko viņš redzēja, es sapratu, ka solījums, kuru došu Dieva radībai, man būs par katru cenu jātur.
Ievilku elpu un nočukstēju, - Es apsolu. -
