Ieejot dzīvoklī, klusi aizvēru aiz sevis durvis un ieklausījos klusumā. Pēcpusdienas saules stari slīpi iespīdēja gaitenī caur virtuves logu, izgaismojot mikroskopisko putekļu mēmo deju. Keita vēl nebija mājās, līdz ar to pagaidām arī izpaliks izprašņāšana. Man nebija spēka melot, izdomāt attaisnojumus, kāpēc mums ar Ēriku bija tik pēkšņi jāpazūd.
Ēriks... Viss bija tik ļoti samudžinājies. Mans labākais draugs ir eņģelis. Kaut kur pakrūtē milza niknums par to, ka viņš man nebija atklājis ko tik svarīgu. Tas bija iracionāli, jo ja Ēriks to būtu atklājis agrāk, es nebūtu viņam noticējusi un būtu padomājusi, ka viņam izskalojusi smadzenes kāda sekta. Tagad es ticēju. Tagad es zināju vairāk nekā citi, taču ko man darīt ar šīm zināšanām? Stāvot virtuvē, es jutos maza un caurspīdīga. Pasaulē bija kas pārāks par cilvēkiem, mēs nebijām pašas augstākās radības, arī barošanās ķēdē ne. Šīs radības redzēja man cauri kā dzidram stiklam. Lai ko es teiktu, viņi zināja, kā bija patiesībā. Aleks... Šausmas, viņš zina patiesību. Viņa acīs es redzēju - viņš zina, ka meloju par to, ar ko es otrreiz biju universitē. Man bija bail. Uz īsu brīdi viņa acīs iegailējās īstas dusmas, tādas, kuras slēpj dzelžainu apņēmību. Aiz viņa mānīgās ārienes es ieraudzīju īsto tumsu, nevis to zilo migliņu. Tas bija kaut kas daudz briesmīgāks par dvēseļu mokām Ellē. Tā bija viņa paša dvēsele.
Visi cilvēki bija tieši tik trausli kā stikls. Aleks vai Marks ar savu spēku varētu man tuvos saberzt putekļos, kas izkaisītos vējā un pazustu starp citiem putekļiem, kas agrāk bija miesa un asinis.
Keita bija šķietami stipra savā nezināšanā, taču viņa bija vēl lielākās briesmās nekā es. Viņa neticīgajiem nebija nekas vairāk par ēdienu, par vienu ēdienreizi vairāk, nekā ja viņa būtu dzīva. Viņa bija mans vājais punkts, mans Ahileja papēdis. Ja viņai kaut kas notiktu, mans stikls sabirtu. Ja mirs Keita, arī es būšu gatava mirt, pat ja nezinu, kur nonākšu. Es nespētu izturēt vēl viena tuva cilvēka nāvi.
Keitas dzīvība būs garantija - kamēr vien viņa būs drošībā, arī es būšu mierīgāka vismaz par vienu cilvēku un nedomāšu par tik drausmīgu lietu kā pašnāvība.
Galvā skanēja Ērika vārdi "Es zinu visu". Ko gan viņš zina? Vai tiešām to, kāda būs nākotne? Cik ļoti tā var mainīties, jo atkarīga no cilvēku mainīgajiem lēmumiem? Vai viņš zināja, cik viegli Kali varēja manipulēt ar mani, pārņemt manu ķermeni? Cik ļoti liels apdraudējums tas bija citiem? Zināt visu nozīmē nezināt neko. Klusi pasmējos par šo teicienu - autors pamatīgi kļūdījās, jo arī viņš bija tikai stikls starp lauskām un putekļiem.
Atvēru stikloto virtuves skapīti un izvilku no tā viskija pudeli. Kaitinoša bija apziņa, ka pudele bija pilnāka, nekā es pašlaik jutos. Ļoti vēloties mainīt situāciju un sajust aiz sava stikla kaut ko, kaut vai brūno, grādīgo šķidrumu, pieliku pudeles kakliņu pie lūpām.
Nē, tas nebija pareizi. Ar alkoholu es neko nepanākšu. Kādu brīdi man kļūs vieglāk, bet tad atkal viss sāksies no jauna. Prātīgāk bija pagulēt un noņemt no sevis spriedzi, veldzēties miegā, līdz prāts kļūs skaidrs.
Aizskrūvēju pudeli, atvēru zāļu skapīti un izņēmu Temazepam plāksnīti. Bija palikušas vien pāris tabletes, kuras bija spējīgas atbrīvot mani no murgiem un nelāgās depresīvās sajūtas. Es nevarēju atkal doties pie doktores Grīnas, pakļauties nejēdzīgajiem psihoterapijas seansiem. Ne jau pēc tā, ko tagad zināju. Es nevēlējos dirnēt baltās, polsterētās sienās par to, ka zināju, kā patiesībā bija iekārtota pasaule.
Pārģērbos šortos, un, gaidot zāļu iedarbību, atradu iPodā mūziku. Debisī maigais klavierskaņdarbs ieaijāja mani miegā. Varbūt visam bija risinājums? Risinājumam jābūt vienmēr...
********
Modinātājpulksteņa čerkstošā zvanīšana un vibrēšana uz naktsskapīša virsmas liecināja, ka bija jau divi naktī. Pastiepos un, vairākas reizes ar plaukstu uzsitot ierīcei, kuru nebiju izmantojusi veselu mūžību, beidzot to apklusināju. Es jutos savādi nepilnīga bez sava telefona. Tas tikai pierādīja, cik ļoti es pirms tam biju no tā atkarīga.
Izstaipījos un palūkojos pa logu. Ņūorleāna bija nomodā. No visiem stūriem skanēja mūzika, cilvēki uz ielām laternu gaismā bija pārvērtušies raibā, kustīgā masā. Es beidzot jutos mierīga, jau atkal es biju kļuvusi dzīva. Cilvēkiem bija nozīme šajā pasaulē, viņi bija tās līdzsvars - labā un ļaunā apvienojums, spējīgi radīt gan prieku, gan bēdas, sēt iznīcību un cīnīties par mieru. Tukšums manī bija pagaisis, to bija aizvietojusi cerība un vēl kas gaišs un līksms, ko nebija iespējams aprakstīt. Mēs, cilvēki, esam pilnīgi savā mainībā, emociju gammā, ko esam spējīgi just. Varbūt arī mums nav superdzirdes un pārdabiska ātruma, varbūt mēs nezinām visu, taču mēs varam palīdzēt izveseļoties smagi slimam zīdainim, ko nevar izdarīt neticīgie, mēs varam kārot naudu un varu tik stipri, ka esam gatavi nogalināt - to nevar eņģeļi. Vai mēs neesam pārāki?
- Stulbums. Kāpēc gan viņi nevar ievietot eksāmenu rezultātus normālākā laikā? - Keita samiegojusies nopurpināja pie savas istabas durvīm. Guļot ciešajā miegā, protams, nebiju dzirdējusi viņu atnākam mājās.
- Nezinu, varbūt domā, ka visi studenti tāpat ballējas? Kurš gan šajā laikā varētu gulēt? - sarkastiski ievaicājos un pasmaidīju.
- Mēs tiešām ne, - Keita iesmējās.
Paņēmu klēpī portatīvo datoru un atvēru universitātes studentu portālu, lai ielogotos tajā. Keita tikmēr darīja to pašu, tikai no sava viedtālruņa.
Abas reizē uzgavilējām un apskāvāmies.
- Budžets! - iesaucāmies un laimīgas sākām lēkāt.
Tā bija mūsu tradīcija - divatā mājās sagaidīt eksāmenu rezultātus un dzert šampanieti, neatkarīgi no tā, vai punktu skaits bija pietiekams nākamā gada budžetam vai ne. Vienu reizi Keitai tik ļoti nepaveicās, taču divatā mēs ātri vien noskalojām viņas bēdas.
Ārā uz ielas atskanēja uzvaras saucieni, kaut kur saplīsa stikls.
- Es ieliešu šampi, ja? - viņa vaicāja, dodoties uz virtuves pusi.
Mirkli apdomājos. Ar mani tagad viss bija kārtībā - tas, kas mani nomāca, bija paslēpts dziļi, dziļi manas būtības tālākajā stūrī. Alkohols nevarēs to izvilkt ārā.
- Labi.
