5. Ne vārda
Tās pašas dienas vakarā Amēlija izdomāja uzrīkot ballīti par godu Sofijas ienākšanai mūsu dzīvēs.
“Hip, hip, urā, sveicam Sofiju ar jaunās dzīves sākumu!” Amēlija līksmi kliedza, kamēr Triša ar Marku šāva gaisā konfetī. Mēs pārējie stāvējām apkārt Sofijai un aplaudējām. Sofija griezās ap savu asi un nebeidza ķiķināt.
“Jūs esat tik mīļi!”
Pie sevis klusi prātoju kā lai tiek prom no šīs neveiklās situācijas.
“Helēna, vari, lūdzu, atnest šampanieša pudeli no kambara?” Amēlija man jautāja, it kā izdzirdētu manas apslēptās lūgšanas. Es ātri piekritu un aši gāju uz virtuvi. Tur bija atstāta ieslēgta gaisma un uz virtuves galda bija izmētātas grāmatas. Ziņkārības mākta, es aplūkoju vienu no grāmatām. Tā bija par programmēšanu.
“Pieķerta nozieguma vietā.”
Es pagriezos pret Viljamu un pacēlu rokas augšā, it kā prasītu žēlastību. Puisis iesmējās un ienāca virtuvē no kāpņu telpas.
“Kāpēc aizskrēji prom no lielās ballītes?”
“Meklēju kambari.”
“Tas ir blakus ledusskapim.”
“Paldies.” Sacīju un devos pie kambara, kas bija pilns ar dzērienu pudelēm. “Jēziņ, te gan ballē.”
“Ballīte ir katru dienu līdz skolas sākumam. Tad ballītes ir tikai no ceturtdienām līdz svētdienām.”
“Traki. Kāpēc tu neballē?”
“Dažiem šajā mājā arī jāstrādā.” Viljams atbildēja un piesēdās pie galda, uz kura bija mācību grāmatas. No savas istabas puisis bija atnesis datoru. To novietoja blakus grāmatās un ieslēdza.
Izņēmu vienu no šampanieša pudelēm un aizvēru kambara durtiņas. Atvadījos no Viljama un devos atpakaļ pie jauniešiem. Tie priekā iesaucās, kad pamanīja mani un pudeli manās rokās. Tipiskie studenti. Cik maz gan viņiem vajag līdz pilnai laimei.
Triša atskrēja no savas istabas ar plastmasa glāzītēm. Mēs tās piepildījām ar šampanieti un pēc to iztukšošanas sākām priecīgi dziedāt.
Uz neilgu brīdi pat aizmirsu, ka man bija pretenzijas pret Sofiju.
“Tā, tagad, mīlīši, sāksim tuvāku iepazīšanos!” Amēlija iesaucās, paceļot tukšo šampanieša pudeli gaisā un es sastingu. No šīs spēles es vēlējos izvairīties. Spēlē bija nepieciešams jauniņam prasīt dažādus pikantus jautājumus par sevi.
Mēs sasēdāmies aplītī un jautājoši uzlūkojām Sofiju. Meitene sāka virpināt savas brūnās matu šķipsnas gar saviem pirkstiem, izrādot savu nelielo satraukumu.
Amēlija no atpūtas istabas izvilka pledus un tos mums padeva, lai mums būtu siltāka sēdēšana uz grīdas. “Tātad, Sofij, noteikumi ir vienkārši. Mēs tevi izaicinām un tev ir jāpilda mūsu izaicinājumi!”
“Un ja es tomēr atsakos?”
“Neviens vēl nav atteicies!” Amēlija atbildēja un pagriezās pret mani. “Viņa vakar braši turējās, pat neatteicās no neviena izaicinājuma!”
Uzsmaidīju Amēlijai un centos nelūkoties uz Sofijas pusi, jo es jutu kā meitene uz mani lūkojās.
“Labi, tātad, kurš vēlas pirmais sākt?” Amēlija uzlūkoju mūs, gaidot kādu atbildi.
“Es varu!” Trīša iesaucās un azartiski Sofijai izteica savu izaicinājumu. “Es tevi izaicinu piezvanīt cilvēkam, kurš ir astotais tavā kontaktu sarakstā!”
“Stulbs izaicinājums.” Marks nosprausloja, bet Triša viņu ignorēja. Sofija izvilka no savas džinsu kabatas savu iPhone un sāka meklēt savu astoto kontaktpersonu. Meitene pret mums pagrieza savu telefonu un tas bija adresēts ar vārdu Dāvids. “Mēs bijām klases biedri.”
Ne laikos, kad Sofija mācījās ar mani kopā, jo nevienu Dāvidu nepazinu.
Meitene uzsmaidīja un sāka tērzēt ar puisi, kurš atbildēja meitenes zvanam. Izklausījās diezgan draudzīgi. Kad meitene beidza sarunu, viņa paraudzījās uz mums. Mēs atzinīgi pamājām ar galvām.
“Labi, tagad tava kārta mūs izaicināt.” Amēlija sacīja Sofijai, kura pārsteigti iepleta acis.
“Par šo tu man neko neteici.”
“Jā, jo tur ir tas āķis izaicinājumu izpildīšanā.”
“Burvīgi.” Sofija iesmējās un iestājās neliels klusums, kamēr meitene raudzījās uz grīdu un prātoja, ko lai izaicina.
“Tā kā Helēna mums ir jauniņā, vari viņu nākamo izaicināt.” Amēlija ierosināja. Man nekas cits neatlika kā vien piekrist.
“Vai esi ar mieru, Helēn?” Sofija man jautāja, kamēr uzlūkoja mani ar savām gaiši zilajām acīm.
“Jā, droši. Es klausos.”
“Es tevi izaicinu apskriet ap kopmītnēm desmit reizes.”
“Tas ir ļauni, mēs tikko ēdām.” Filips laiski norādīja no savas vietas blakus man. Puisis bija uzvedies diezgan klusi visu laiku. Domāju, ka tas ir dēļ tā, ka smaržoja pēc zālītes.
“Skrien. Izaicinājums ir izaicinājums.” Amēlija mani iedrošināja un es piekrītoši pamāju ar galvu. Nebiju tā, kas atturējās no saviem solījumiem.
Ejot uz āra pusi, Sofija man pievienojās.
“Es īstenībā gribēju ar tevi parunāt, Helēn.” Meitene man sacīja, kad izgājām ārā no kopmītnēm.
“Tu man skriesi līdzi?”
“Jā.” Meitene uzsmaidīja un mēs kopā uzsākām skrējienu ap kopmītņu ēku. Ārā bija kļuvis mazliet dzestrs, bet skrienot kļuva siltāk.
“Es saprotu, ka mums tagad būs jādzīvo kopā, tāpēc es vēlējos ar tevi mazliet aprunāties par mūsu pagātni.”
“Es varu izlikties, ka tevi nepazīstu.” Meitenei piedāvāju, bet Sofija sāka smieties.
“Nesanāks, jau pateicu Amēlijai, ka tevi pazīstu.”
“Kad?”
“Tad, kad viņa palīdzēja man ievākties.”
“Bet ko tieši tu no manis tagad vēlies?”
“Vēlos parunāt par detaļām. Tu noteikti saproti, par ko tieši.”
Nebija jābūt gudram, lai izprastu meiteni un viņas domu gājienu.
“Tātad, par sīkām detaļām?”
“Vai arī ne tik sīkām. Nepiepisies pie maniem vārdiem, Helēn. Es zinu, cik tev labi tas patīk.”
“Ko tad?”
“Es nevēlos, lai tu izpaud, kāpēc es pazudu no tavas dzīves.”
“Tu pazudi? Drīzāk tu mani izslēdzi no tās.” Aizkaitināta meitenei sacīju, kamēr mēs veicām mūsu trešo apli. “Tu pati neatbildēji uz manām īsziņām un vēstulēm Facebook.”
“Ko es tev būtu teikusi? Ka man iet slikti?”
“Vismaz varēji uz mani paļauties un dalīt savas sāpes ar mani, Sofij. Mēs bijām labākās draudzenes.”
“Tu biji pārāk jauna.”
“Pārāk jauna, lai saprastu, cik sāpīga ir dzīve pēc aborta?” Gandrīz savus vārdus izkliedzu. Pēc tam ierāvos sevī, jo sapratu, ka tas bija pārāk tieši. Meitene apklusa un atlikušo skrējiena laiku dzirdēju tikai viņas elpas vilcienus.
“Nesaki viņiem neko par to, lūdzu.” Sofija man sacīja, pirms mēs iegājām kopmītnēs. Es pamāju ar galvu un noraudzījos uz Sofiju, kura ātrāk ieskrēja kopmītnēs.
Kad atgriezos pie jauniešiem, Amēlija atzinīgi uzsita man pa muguru. “Malacis, tagad vari sākt gatavoties maratoniem!”
“Labi, tātad, tagad ir mana kārta kādu izaicināt?” Jautāju saviem kaimiņiem, kuri apstiprinoši man piekrita.
“Okej, Mark, padalies ar saviem alus krājumiem!”
“Sasodīts, tas ir ļauni, Helēn!” Puisis sāka pukoties, kamēr cēlās kājās. Filips viņam pievienojās un abi aizskrēja uz Marka istabu. Puiši atgriezās ar alus bundžām, kuras mēs draudzīgi sadalījām.
“Es aiznesīšu vienu Viljamam.” Es ierosināju un paķēru divas alus bundžiņas.
“Cik tu mīļa, Helēn!” Marks izsmejošu uz mani nolūkojās, kamēr es puisim parādīju mēli un devos uz virtuvi, kur Viljams cītīgi strādāja.
Ieraudzījis mani un bundžu man rokās, puisis uzsmaidīja. “Par mani tomēr atcerējāties?”
“Strādātāji arī ir pelnījuši atpūsties.” Sacīju un ielūkojos puiša laptopā. Tur bija vaļā lapas ar dažādiem kodiem, kuri man neko neizteica. “Smagi?”
“Labprātāk būtu ar Jums svinējis, bet dedlains ir rīt, tā kā nākas upurēt brīvo laiku.”
“Tad novēlu veiksmes!”
“Paldies, Helēn.” Viljams uzsmaidīja, bet puiša acis bija sagurušas, kas padarīja smaidu mazliet skumju. Pamāju ar roku un devos atpakaļ pie jauniešiem, kuri ballējās. Apbrīnoju Viljama apņēmību nopietni strādāt, kamēr viņam apkārt pulsēja kņada.
Atgriezos pie jauniešiem un apsēdos uz pledu blakus Filipam. Puisis uz mani palūkojās, kad uzkritu virsū uz segas ar visu savu smagumu. “Esi piekususi?”
“Nē, viss kārtībā.” Filipam atbildēju un puisis pamāja ar galvu un iedzēra no savas alus bundžiņas.
No savas vietas noraudzījos kā Sofija skaļi smējās par kaut ko, ko viņai stāstīja Marks. Meitene izskatījās priecīga un iederīga šajā ainā un kompānijā. Taču joprojām atcerējos viņas vārdus no skriešanas izaicinājuma.
