6. Celies un velies
No jaunā mācību gada nebija iespējams izbēgt. Nelīdzēja ne Marka skumju slīcināšana, ne Filipa zālīte, pat ne Amēlijas mūžīgās ballītes katru dienu.
Tas rīts sākās ar nežēlīgā modinātāja signālu, kurš iztraucēja mani no lieliskākā sapņa manā dzīvē. Es gultā apvēlos otrādi un ar labo roku centos sataustīt savu mobilo uz naktsgaldiņa. Miegaini to paķēru plaukstā un pievirzīju pie savas sejas. Uzspiedu uz “Atcelt” un telefonu iemetu savā gultā.
Sveika, jaunā dzīve!
Lai nejauši neaizmigtos vēlreiz, piecēlos sēdus un blenzu uz tukšo sienu sev pretī. Biju izdomājusi tur pielīmēt bildes ar saviem draugiem, kad piepūlēšos tās izdrukāt. Pie gultas stāvēja savas mīļās mājas čības. Ieāvu tajās savas nosalušās pēdas un uzvilku virs sava naktskrekla apmetni, kurš sniedzās man līdz ceļiem. Tā bija siltāk, kā arī varēju iztēloties, ka esmu nonākusi Cūkkarpā.
Aši paķēru savu dvieli, dušas želeju, halātiņu, kosmētikas maciņu un devos uz kopējām dušām. Nevienas meitenes dušā vēl nebija, bet, kamēr šķērsoju koridori, no Amēlijas istabas skanēja Teilore Svifta.
“Tā man palīdz, kad nejūtos labi!” Meitene man vienreiz sacīja, kad pēc ballītes nākamajā rītā es pamodos pie Teilores Sviftas. Taču tas bija labāk nekā pamosties pie Viljama smagā metāla.
Ātri noskalojos dušā, pieskrēju pie izlietnēm un spoguļiem, lai sniegtu savai sejai atsvaidzinājumu tik agrā rītā. Kad biju uzziedusi savu mitrinošo krēmiņu, devos ārā no dušām, atpakaļ uz savu istabu. Tur saģērbos. Biju nolēmusi uz pirmo augstskolas dienu vilkt džinsus, tumši sarkanu topiņu un zilu jaciņu. Pie savas istabas spoguļa uzkrāsojos un devos uz virtuvi, lai ātri ieēstu auzu pārslas un iedzertu tēju.
Virtuvē satiku Trišu un Amēliju. Abas meitenes laiski sarunājās, kamēr dzēra kafiju.
“Labrīt, saulīt.” Amēlija man sacīja ar smaidu.
“Labrīt, Teilore Svifta.”
“Bija pārāk skaļi?’
“Nē, viss kārtībā. Kad gāju uz dušām, tevi dzirdēju.”
“Jau biji dušās?”
“Jā, es mīlu agras dušas.”
“Es tev blakus sajūtos kā īstākā pūce.” Amēlija nobrukšķēja, kamēr Triša par mums pasmējās.
“Man pirmajā stāvā īstākais kapa klusums no Filipa un Marka. Laikam, saulītes, netaisās apmeklēt pirmo lekciju.”
“Līdz cikiem viņi vakar ballēja?”
“Ap trijiem vēl bija augšā.”
“Idioti.” Amēlija norāja mūsu kaimiņus, kamēr es nodomāju, kaut varētu būt tik neatbildīga kā Filips un Marks. Viņi bija dzīves baudītāji. Brīnījos kā bija nonākuši augstskolā.
“Marks jau iet uz ekonomiku un Filips, laikam, programmēšanu. Bet, nu, Filipu nevar salīdzināt ar Viljamu. Tas ir viennozīmīgi.” Triša komentēja mūsu kopmītņu puišus.
Es īsti nepazinu Viljamu, tāpēc vēl piekrist meitenēm nevarēju.
“Viljams vispār ir zelta gabaliņš, gan strādā, gan mācās. Es puisi apbrīnoju.” Amēlija iedzēra malku kafijas un nodrebinājās. “Ir pārāk agrs.”
“Sāc pierast, tagad tāda būs tava katra diena.” Es centos Amēliju nomierināt. Meitene iesmējās un pakratīja galvu.
“Katra pirmdiena, trešdiena un ceturtdiena. Otrdien man ir vēlais rīts un piektdien arī. Paldies dievam.”
“Ko darīsi, kad sāksies pastāvīgs darbs?”
“Līdz tam vēl divi gadi.”
“Ja neiesi studēt maģistru.”
“Tagad maģistrs izklausās vilinoši.”
Virtuvē ienāca Sofija. Meitene sasveicinājās ar mums un devās pie ūdens bunduļa, no kā ielēja silto aukstu ūdeni plastmasa krūzītē.
“Diez vai man būtu jāiet pamodināt Marks? Puisis apsolīja mūs aizvest uz skolu.” Triša jautāja mums.
Amēlija nodrebinājās, “Es vienreiz centos viņu pamodināt, bet saņēmu dunku vēderā. No tās reizes es no viņa uzmanos.”
“Labi, tad novēlas man veiksmi!”
Sofija apsēdās man blakus un mēs visas trīs noraudzījāmies kā Triša drosmīgi veic ceļu līdz Marka istabas durvīm. Meitene uzsita pa durvīm un tās pēc dažām sekundēm atvērās. Aiz durvīm parādījās saguris Marks, kurš klusi pie sevis lamājās.
“Kāpēc tik agri jāmodina kritušos kareivjus?”
“Jo dzert varēji arī citā dienā.”
“Ej taisni.” Marks nosprauslojās un aizvēra Trišas deguna priekšā savas istabas durvis.
“Kretīns.” Triša iekliedzās un pagriezās pret mums ar saskābušas sejas izteiksmi.
“Mēs to jau zinām.” Amēlija sacīja un izstaipījās savā krēslā.
“Kā var būt tik kaitinošs cilvēks?” Triša nelikās mierā. Amēlija piedāvāja meitenei iedzert viņas espresso dzērienu. Meitene piekrita un alkstoši iedzēra malku no Amēlijas kafijas.
“Pārāk agrs, lai būtu pieklājīgs.” Sofija sacīja, kamēr meitene sapņaini lūkojās ārā pa virtuves logu uz saullēktu.
“Iespējams, bet var jau to kaut kā labāk pasniegt, nevis mana deguna priekšā aizcirst durvis!”
“Aizmirsti, tas ir Marks.” To es sacīju, jo neizturēju meitenes žēlošanos. Triša atgrūda no sejas savus biezos, brūnos matus un apsēdās pie virtuves galda.
“Mūsu kopmītnēs nav neviena normāla džeka! Kaitina. Kādi vīrieši no viņiem izaugs?”
“Domā, ka tur ir kaut kas, ko vēl var glābt?” Amēlija mums visām jautāja. Mēs unisonā noliedzoši papurinājām galvas. Slava sievietēm, kuras viņus pacietīs.
“Nevajag jau tik ļauni par mums.”
Es pagriezos, lai palūkotos uz Filipu, kurš lēnā solī nāca pie mums. Puisis apstājās pie Trišas un pastiepa pret meiteni savu labo roku, kurā turēja mašīnas atslēgas. “Varat aizņemties manu mašīnu.”
“Bet kā tu pats?”
“Paņemšu brīvu. Pirmais semestris neskaitās.” Puisis pasmējās un piemiedza Trišai ar aci. Triša mazliet nosarka un pateicās puisim.
“Tikai skaties tu man.”
“Triša, chill.” Un ar to Filips no mums atvadījās un devās atpakaļ uz savu istabu.
“Filips ir jaukumiņš.” Sofija to sacīja, kad puisis pazuda aiz durvīm.
“Viņam ir divas vecākās māsas, tā kā ar sievietēm iemācījies tikt galā.” Amēlija mums sacīja un mēs kopīgi pasmējāmies.
Samierinājāmies, ka puiši mums nepievienosies un devāmies uz savām istabām. Bijām sarunājušas satikties pēc desmit minūtēm pie kopmītņu vārtiņiem. Mazliet dreboši kustējos par savu istabu, it kā būtu autopilotā. Sakrāmēju somu, paķēru jaku, ieāvu pēdas kurpēs un devos ārā no savas istabiņas. Kamēr slēdzu durvis ciet, tikmēr no blakus istabas izgāja ārā saguris Viljams.
“Tu jau uz skolu?” Puisis saguris man jautāja.
“Jā, mēs ar meitenēm jau braucam, jo pirmās lekcijas.”
“Veiksmi, izbaudi pirmo augstskolas dienu.” Viljams man novēlēja. Pamāju ar galvu un atvadījos no puiša ar smaidu. Ejot lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu, sajutu sevī augam nemieru par pirmo augstskolas dienu. Cerēju, ka satikšu tikpat draudzīgus jauniešus kā savās kopmītnēs.
givemehope- Varu iepriecināt ar ziņu, ka tuvojas NaNoWriMo, kas nozīmē, kas sākšu šo stāstu rakstīt biežāk!!!! Prieks un laime!
Ja alksti pēc pierādīšanas sev, ka Tev viss ir pa spēkam, iesaku reģistrēties NaNoWiMo rakstīšanas mēnesī, kas risinās novembrī!
