4. Negaidītie pārsteigumi
“Sofija?” Es uzrunāju meitenei ar jautājumu. Uz to negaidīju atbildi. Sofija Belofa stāvēja pie melna BMW un vērās uz manu pusi. Meitene pagrozīja galvu un sāka nākt man pretī.
“Neticami,” Meitene smaidīja, taču tas neaizsniedzās līdz viņas vaigu dobītēm, kas mēdza parādīties, kad meitene smaidīja. Meiteni biju pazinusi pārāk ilgi, lai nesaprastu, ka tik laimīga mani redzēt viņa nebija.
“Jā,” Nezināju, ko lai saka, jo meiteni nebiju satikusi trīs gadus. Pēc pamatskolas, devītās klases, viņa pārvācās uz citu štatu, atstājot mani un visu iepriekšējo dzīvi sev aiz muguras. Es sapratu šādas rīcības iemeslu, bet es joprojām nespēju ar to samierināties, tāpēc, redzot meiteni sev blakus, man uznāca drūma nostalģija par to, kas mēs kādreiz bijām. Tik tuvas un nešķiramas, bez nekādiem noslēpumiem un strīdiem.
“Ko tu šeit dari?” Sofija man vaicāja, kad mūsu starpā bija iestājusies pārāk liela pauze.
“Em.” Mazliet aizdomājos kā lai labāk noformulē savu pašreizējo stāvokli. “Es tagad šeit dzīvoju.”
“Jūs uz šejieni pārvācāties?” Sofija pārsteigta uz mani lūkojās, jo viņa pazina manus vecākus un viņu nostāju par aizvākšanos no mūsu ģimenes mājām. Neviens par šādu ideju nekad nevarēja ieminēties, jo tēvam māja bija vecvectēva novēlēta.
“Nē, es viena šeit dzīvoju.”
“Tu? Viena?” Meitenes mute plati ieplatās. “Es nespēju tevi iedomāties dzīvojam vienatnē.”
“Nē, es dzīvoju kopmītnēs netālu no šejienes, tā kā vienatnē gluži nedzīvoju.”
“Nopietni?” Sofija atmeta savus matos no pleciem un es viņu biju pazinusi pārāk ilgi, lai saprastu, ka tas ir veids kā meitene kaut ko apsver pirms teikšanas. “Tik nesaki, ka dzīvo Rožu ielas kojās.”
Mazliet sastingu, jo meitene zināja, kur es dzīvoju. “Jā.”
“Ej tu nost!” Sofija pārsteigumā iesaucās un sāka smieties.
“Kā tu zini par tām kojām?” Meitenei vaicāju.
“Jo es tur tagad dzīvošu.” Sofija deklamēja un es apstulbu.
“Ko?” Neizpratnē raudzījos uz meiteni.
“Nopietni.”
“Nopietni?”
“Zvēru pie savas dzīvības.” Meitene norādīja uz savas mašīnas, kas bija pilna ar mantām. “Tētis speciāli mani atveda līdz šejienei, lai varu kārtīgi ievākties.”
Biju mazliet apstulbusi. Jutu kā prieks par jauno dzīvi un jaunās dzīves sākšanos izplēn nebūtībā. Es atsitos pret auksto, cieto asfaltu, kurš mani sašķaidīja sīkos gabaliņos. Manas asinis notraipīja asfaltu un visus klātesošos, arī Sofiju. Protams, manā iztēlē. Realitātē es joprojām atrados netālu no Sofijas, dzīva, elpojoša un vesela.
No veikala iznāca Sofijas tēvs. Nebija mainījis, vienīgi kļuvis mazliet sirmāks. Ieraudzījis mani, vīrietis mazliet apstulbis mani aplūkoja.
“Sveiki, Belofa kungs!” Uzrunāju Sofijas tēvu un uzsmaidīju vīrietim. Viņš palocīja galvu un turpināja savu ceļu uz mašīnu. Viņš nebija viens no tiem runātīgajiem tipiem.
“Nevēlies, lai mēs tevi aizvedam līdz kopmītnēm?” Sofija piedāvāja, bet es atteicu. Nevēlējos būt klāt, kad tēvs sāks meitenei stāstīt emocionālu runu par mājas pamešanu un savu novecošanu. Atrunājos, ka man vēl dažas lietas darāmas.
“Labi, tad jau tiekamies mūsu jaunajās mājās!” Sofija man pamāja un atvēra mašīnas durvis, lai iesēstos mašīnā. Es noraudzījos kā viņi aizbrauc. Atspiedos pret veikala sienu un ar garu nopūtu palūkojos uz debesīm. Laikam nav lemts man izbēgt no manas pagātnes.
Pēc neilgām pārdomām un sevis uzmundrināšanas, es devos atpakaļ uz nekopto parku, kur atradu noaugušu soliņu. Uz tā apsēdos un novēroju apkārt pulsējošo dabu. Tā bija neskarta un atradās savā dabiskajā stāvoklī. Laikam tāpēc tā šķita man tik burvīga. Jo nebija ietekmēta.
Izņēmu no savas somas savu nopirkto Post-It līmlapiņu un uz vienas no tām ierakstīju, kas pirmais iešāvās prātā.
Daba ir skaista. Kāpēc mēs to vēlamies iznīcināt???
Zināju, ka manu saucienu pēc palīdzības neviens tā arī neuzzinās, bet tāpat uzlīmēju līmlapiņu uz soliņa. Kaut kā jau jāizpaužas, vismaz poētiski.
Dažas minūtes vēl pasēdēju uz soliņa, blenzdama telefonā. Sociālie tīkli bija tukši, vien bija sanākuši draudzības uzaicinājumi no koju biedriem. Tas šķita ļoti mīļi. Vismaz mani atzīst kā savējo. Ap pulksten diviem devos atpakaļ uz kopmītnēm.
Sofijas tēva mašīna joprojām stāvēja pie kopmītņu sētas. Tā bija mazliet tukšāka, bet izskatījās, ka ievākšanās joprojām norit procesā. Kopmītņu sētas vārtiņi bija vaļā un sētas lapenē sēdēja Marks un spēlēja ģitāru.
“O, Helēna pārradās! Mums ir jauna kaimiņiene.” Puisis man paziņoja, kad vienā no tukšajiem krēsliem pie galdiņa. Šeit es jutos visdrošāk. Nevēlējos uzturēt neveiklas sarunas ar Sofiju un viņas tēvu.
“Burvīgi.”
“Kas tad noticis?” Marks man jautāja. Palūkojos uz puisi, bet viņš man raudzījās cauri, it kā saskatītu, ka es kaut ko slēpju. Klusi pie sevis nolēmu, ka vairs nekad nepalikšu Marka kompānijā, ja vēlēšos no kaut kā izbēgt, jo puisis prata nolasīt cilvēku emocijas.
“Nekas, viss kārtībā.” Atbildēju un raudzījos kā sētā no kopmītnēm iznāk Sofija ar savu tēvu. Triša skrēja viņiem līdzi.
“Kāpēc Triša vakar man neskraidīja līdzi?”
“Jo tavs tēvs nebraukā ar melnu BMW?” Marks to izteica tā, it kā melns BMW būtu apzīmējums kam elitāram.
Sāku smieties un laiski puisim uzsitu pa plecu. “Tev nesanāk jokot.”
“Pateicos, kaimiņiene. Bet, ja runājam atklāti, kāpēc esi šeit?”
Šoreiz izvēlējos būt atklāta. “Pazīstu Sofiju un neesam labās attiecības.”
“Tātad, viņu sauc Sofija?”
“Tieši tā. Mēs agrāk bijām labākās draudzenes. Tad dzīve izspēlēja ne tādas kārtis un tagad esam svešinieces.”
“Ak, zināju, ka slikti māki spēlēt kārtis.” Marks manu sniegto informāciju neuztvēra pārāk īpaši. Vismaz to neizrādīja. Kas mani apbēdināja, jo pastāstīju viņam vairāk kā jebkad vēl biju stāstījusi kādam svešiniekam. “Bet tev tāpat ar viņu būs jārunā.”
“To es saprotu. Es vēl mazliet vēlos padzīvot pasaulītē, kurā man blakus nedzīvo Sofija Belofa.”
“Veiksmes!” Marks to novēlēja un atgriezās pie ģitāras spēlēšanas. Es atspiedos pret krēsla atzveltni un aizvēru acis. Fonā dzirdēju Sofijas, Trišas un jau Amēlijas balsis. Tās centos ignorēt, vismaz uz dažām minūtēm.
