Nekas (21)8

Parīze vakarā bija dievīga. Vējš glāstīja manus matus, pa laikam papūšot tos priekšā sejai, un lika man justies ne tik vientuļai. Izņēmu no jakas kabatas cigarešu paciņu un mirkli skatījos uz filtriņiem. Paskatījos uz Parīzes ainavu, izvilku cigareti un iespraudu to starp lūpām. Manas domas kavējās tūkstošiem kilometru attālumā. Nespēju noticēt, ka no dzimtenes mani šķīra vien pāris stundas. Un es biju šeit. Parīzes visaugstākajā punktā, visa pilsēta man zem kājām un es jutos tukšāka un vientuļāka nekā jebkad. Laiku pa laikam atcerējos kādus sīkumus no dzīves. Līdzīgi kā bildītes kadros, es redzēju kaut kādus mirkļus, citu ar citu nesaistītus, kuri kādreiz bijuši manā dzīvē. Vieglāk no tā nekļuva. Šobrīd bija labi, ka biju viena. Nebija pat neviena tūrista, un es varēju ļaut asarām vaļu. Ievilku dūmus plaušās un, jūtot, kā tie kairina plaušas, sāku klepot. Nometu cigareti un centos atgūt elpu. Kāds uzlika roku man uz pleca, un man nevajadzēja skatīties, lai zinātu, ka man bija pielavījies Romāns. Atrāvos no pieskāriena un pārliecos pāri margai.°

-Tev viss kārtībā?- vīrietis apjautājās. Paraustīju plecus,- Ir pusdivpadsmit. Prātoju, kur tu esi.

-Aizbēgusi vēl neesmu,- sāji pasmīnēju,- Vari doties prom. Un vispār, atstāj mani vienu.

-Austra gribēja redzēt, vai tu vēl esi te,- Romāns teica, un es beidzot pamanīju Austru, kura bija apķērusies tēvam ap kāju un izbijusies skatījās uz mani,- Redzi, mīļā? Mamma grib palikt viena.

-Bet mēs esam ģimene,- Austra ietiepās,- Kāpēc mammīte neguļ pie mums?

Mēs ar Romānu klusējām. Nezinu, kā Romānam, bet man nebija ne jausmas, ka Austra būtu pamanījusi mūsu atsvešināšanos. Kamēr meita iemiga, mēs tēlojām laimīgu ģimeni, bet pēc tam es devos uz savu istabiņu, aizslēdzu durvis un izplūdu asaru lēkmē. Sākumā Romāns nāca skatīties, vai man viss labi, bet pēc tam, šķiet, padevās. Man pietrūka Daniela. Un Latvijas. Man pietrūka tuvības un mīļuma no otra cilvēka. Ja nebūtu Austras, es nojūgtos no vientulības. Man bija gan dators, gan telefons, bet neko es no tā neizmantoju. Asaras un sāpes aizpildīja manas sāpes. Un, kas ir ļaunāks par visu? parīt ir manas un Romāna kāzas. Man jau ir kāzu kleita, ir norunāta baznīca, un viss pārējais, bet man pat negribējās par to domāt.

-Kāpēc jūs abi klusējat?- meita uzstājīgi jautāja,- Mammu? Tēti?

-Mammītei nav garastāvokļa, Austra,- Romāns teica meitai un noglāstīja viņas gaišos matus.- Nāc, dosimies uz istabiņu. Ir jau vēls.

-Vai mamma nāks ar mums?- Austra cerīgi vaicāja. Romāns, meklējot glābiņu, paskatījās uz mani,- Mammīt?

-Es nākšu,- es teicu un centos pasmaidīt. Austra atrāvās no tēva un ieskrēja man rokās, un meitiņa aiz laimes apraudājās,- Mēs taču esam ģimene.

-Tēti, nāc,- Austra pastiepa rociņu Romāna virzienā un apskāva arī savu tēvu. Cik tas bija aizkustinoši. Sešus gadus vecs bērns, kura vecāki viens otru nemīl, cenšas abus noturēt kopā. Lūk tā bija īsta mīlestība.

-Mēs nu iesim.- Romāns sacīja un pacēla Austru rokās,- Mamma drīz nāks.

-Jā, meitiņ, nesaldējies,- asarām acīs teicu un samīļoju viņu,- Es drusciņ padomāšu, un tad došos ar jums.

-Apsoli?- Austra jautāja. Pamāju ar galvu un pamāju ar roku, redzot, kā viņi aiziet. Cerībā, ka Latvijā nav pārāk vēls, nolēmu piezvanīt Danielam.

-Nu pacel,- es lūdzos, klausīdamās pīkstienos klausulē,- Daniel, pacel klausuli.

Klausules otrā galā atskanēja meitenes smiekli, un es ieskatījos ekrānā, lai pārliecinātos, vai neesmu sajaukusi numurus, bet nebiju.- Te Kristīne un Daniels, ko gribējāt?

Man aptrūkās vārdu.- Kļūdījos ar numuru,- atvienoju sarunu un aizmetu telefonu pa gaisu. Atkāpos uz atpakaļ un atslīgu pret sienu. Sabruku uz zemes un sāku raudāt. Apskāvu plecus un centos savaldīties. Nezinu, cik ilgi tur raudāju, bet kaut kādā mirklī gandrīz aizmigu, kad Romāns mani pacēla rokās, un aiznesa uz manu istabiņu, kur ielika mani gultā un izslēdza gaismu. Es gulēju gultā, raudāju un kādā brīdī atslēdzos. Kad atvēru acis, bija jau gaiša diena un man ļoti sāpēja galva. Uz galdiņa man blakus bija ūdens pudele, brokastis, un zīmīte.

“Es mīlu tevi un nespēju paciest tavas ciešanas. Es atsaucu bildinājumu.- R.”

Izbīlī paskatījos uz savu roku, kur zeltnesi vairs nerotāja gredzens. Tajā brīdī zem vēstules pamanīju lidmašīnas biļeti atpakaļ uz Latviju.                         

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-22/719841