Nekas (22)5

Līdz brīdim, kad apsēdos lidmašīnas krēslā, viss šķita normāli. Romāns man bija devis izvēli, un ļāvis man doties prom. Rūpīgi visu apdomājusi, nospriedu, ka saistību ar Austru varu nokārtot tiesas ceļā, bet kas attiecas uz Danielu, to es vēlējos redzēt pati. Sēdēju pie loga un manu uzmanību novērsa meitene ar grūtnieces punci, kura nekādi nevarēja ielikt somu augšējā nodalījumā. Meitenes acis bija noraudātas un viņa vairākkārt nolādēja savu grūtniecību. Nošūpoju galvu un palūkojos uz mākoņiem ārā pa logu. Kā kāda māte tā spēj pateikt par gaidāmo mazuli? Ne jau viņš bija vainīgs pie notiekošā. Bērns ne pie kā nav vainīgs. Izņēmu telefonu no kabatas un ar asarām acīs apskatīju bildi, kurā bija Austra. Mana mazā meitiņa. Mirkli padomājusi, atskārtu, ka man ir daudz kopīga ar to meiteni. Es biju drausmīga māte, un pametu savu bērnu. Lai kā es censtos būt labs cilvēks tagad, es nespēšu izmainīt pagātni. Sev nosolījos, ka Austrai nebūs manī jāviļas. Es nepievilšu savu bērnu, lai kas būtu viņas tēvs. Es atradīšu ceļu. Ar asarām, ar sāpēm, ceļos mītiem dubļiem, bet es būšu labākā māte savai meitai.

Ieliku ausīs austiņas, atspiedos pret pagalvi un aizvēru acis. Pusotra stunda miega man noderēs. Ieliku telefonu kabatā un ļāvu tumsai sevi pārņemt. Pēc ilga laika, es sapņoju.

***

-Es nespēju tam noticēt,- Romāns teica, un spēcīgi satvēra manu roku, velkot ārā.- Tu man nevēlies kaut ko paskaidrot?- viņš atlaida manu roku, un uzmeta man dusmīgu skatienu,- Melisa, ko tas, pie velna, nozīmē? Runā ar mani!

-Es nesaprotu, par ko tu runā,- es teicu,- Manuprāt, viss tika pateikts. Es un Daniels esam kopā. Bērns, kuru es gaidu, ir no viņa. Es dabūju, ko gribēju. Tu man neesi vajadzīgs.

-Neesmu vajadzīgs?- Romāns neticīgi jautāja,- Kura pie manis skrēja, noraudātām acīm, lūdza, lai viņu samīļoju? Kura...

-Tie bija meli, Romān,- es viņu pārtraucu pusvārdā.- Es negribēju, lai tu to uzzini šādi, bet citas iespējas man nebūtu.

-Tas bērns...- Romāns iesāka un šķita, ka viņam trūkst gaisa plaušās,- Es jūtu, ka tas ir mans.

-Man piekāst, ko tu jūti. Pats biji idiots, ka visu atdevi man. Tu man palīdzēji dabūt, ko gribu. Paldies.- viņam par spīti pasmaidīju un devos atpakaļ mājā, atstādama puisi ar salauztu sirdi stāvam uz lieveņa. Aizvēru durvis, pasmaidīju un devos pie Daniela. Es biju panākusi savu.

***

-Kundze, mostieties,- stjuarte mani pamodināja,- Mēs esam nosēdušies Rīgas lidostā.

Miegaini izberzēju acis, un pamāju ar galvu. Paņēmu rokas bagāžu un devos ārā no lidmašīnas. Ārā spīdēja saule, un tā sāpīgi dūrās acīs. Pārvilku kapuci pāri galvai, un devos paņemt savas mantas. Lidostā, kur parasti visus sagaida mīļie, mani nesagaidīja neviens, paņēmu savu somu, un nodūrusi galvu, devos uz autobusa pieturu. Kurp man doties? Pie Daniela? Pie vecākiem, kurus es neatceros? Ko man darīt tagad? Apsēdos uz zemes, neliekoties ne par ko zinis, un izņēmu telefonu no kabatas. bija pustrīs dienā. Atradu Ģirta telefona numuru un pieliku klausuli pie auss.

-Ģirt, atbrauc man pakaļ,- es teicu, piezvanīdama puisim,- Man nav neviena, pie kā doties.

-Nu pareizi vien ir, ka nav,- Ģirts atteica, un atvienoja sarunu. Kad centos zvanīt atkārtoti, numurs bija aizņemts. Izmetu telefonu miskastē, neliekoties par to ne zinis, pārskaitīju naudu makā un iekāpu autobusā. Man vairs nebija neviena. Nevienam es nebiju vajadzīga. Viss bija gandrīz kā sākumā.

Izņēmu no somas savu dienasgrāmatu, atradu pildspalvu un sāku rakstīt.“Mīļā dienasgrāmata, es sevi ienīstu.”, kad mani uzrunāja kāda balss.Pacēlu skatienu un gandrīz apraudājos. Man nevajadzēja nekādus paskaidrojumus. Apskāvu šo cilvēku un sāku raudāt. Tādus cilvēkus neaizmirst...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-23/720868