Nekas (19)9

Es vēlējos pabūt viena, tāpēc atstāju visus trīs vienatnē. Paldies Dievam, man neviens nesekoja, un es varēju mierīgi doties prom un pārdomāt to, kas mani nomāca. Bija slikti. Ļoti slikti. Un viss ir tikai manas pašas vainas dēļ. Nemaz nespēju iedomāties, kā jutās Daniels, to dzirdot. Un realitāti neizmainīt. Austra bija Romāna meita, un vienmēr tāda būs... Apsēdos kalna galā un palūkojos uz pilskalnu man zem kājām. Nu kā gan vienam cilvēkam var tā neveikties? Es nezinu, kā tagad ieskatīties acīs Danielam, apzinoties, ka meitēns, ko viņš tik ļoti mīl, nav no viņa, un ka es reāli, būdama maita, viņu nokrāpu ar paša brāli, turklāt ar paliekošām sekām. No otras puses, Daniels teica, ka tāpat mazo mīlēs, bet man tas tā nebija. Es jutos tā, it kā būtu viņu nodevusi. Un sevi. Visvairāk sevi.

Dzirdēju, ka aiz manis atskan soļi, un noslaucīju asaras. Pagriezos pret nācēju un pamanīju, ka tā bija Austra. Meitenīte izskatījās nobijusies, un nedroši spēra solīšus manā virzienā. Neko nesakot, atpletu rokas. Austra pasmaidīja un ieskrēja man rokās. Turot viņu pie sevis, sāku raudāt, un jutu, ka arī mana meitiņa raud, viņas pleciņi trīcēja un asaras samērcēja man drēbes. Tas vai lauza manu sirdi uz pusēm. Nevienai mātei nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo. Noglāstīju Austras matus un pacēlu viņas seju uz augšu ar plaukstām, lai viņa ieskatītos man acīs.

-Es tevi mīlu. Tu būsi drošībā. Un es tevi nekad, nepametīšu,- valdot asaras teicu. Austra pieglauda galviņu man pie krūtīm un apskāva mani. Iecēlu viņus sev klēpī un glaudīju meitas blondos matus, ko viņa bija mantojusi no tēva. Acis gan bija manas. Austra paskatījās uz mani un es apmainījāmies ar smaidiem.- Es vairs nekur nebēgšu, es apsolu.

-Man viņi abi ir ļoti mīļi,- Austra teica,- Man taču nav jāsaka atā Danielam, vai ne?- meitenīte interesējās. Es paraustīju plecus un pieglaudu bērnu sev tuvāk,- Tētis teica, ka tagad viss būs citādi, jo mans brālītis jau ir debesīs, un tagad viņš būs priecīgs, jo mammīte un tētis būs kopā,- Austra teica,- Vai es viņu kādreiz satikšu?

Nespēju noticēt, ka Romāns tā manipulēja ar bērnu. Kā viņš uzdrošinājās spekulēt ar manu pagātni, turklāt Austrai? Kā viņš ko tādu varēja pateikt un solīt mūsu meitai? Sažņaudzu rokas dūrēs un sakodu zobus. Es nepadošos Romānam. Lai kā viņš censtos man atriebties, es spītēšos pretī. Un man ir vienalga, kas ar mani notiks. Man ir svarīgs tas, kas notiek ar Austru un Danielu. Ja viņam esmu vajadzīga es, lai tā būtu. es viņa dzīvi pārvērtīšu par elli.Man ir vienalga, kas es biju agrāk. Tagad es sāku veidoties no jauna. Visas kļūdas, atmiņas, tas viss lai paliek. Man ir dota iespēja dzīvot vēlreiz, un es to izmantošu pilnībā. Es nesabrukšu, es nebūšu vāja Austras un Daniela dēļ.

-Tētis mani vedīs uz Disnejlendu,- Austra palielījās,- Es tur satikšu Sprukstu un Minniju, un tētis teica, ka tu arī brauksi, tu taču brauksi, vai ne, mammīt?

-Protams,- negribīgi sameloju mazajai,- Arī es gribu satikt Minniju,- pasmaidīju un sajutu siltumu sirdī, kad Austras sejiņa atplauka smaidā. Viņa patiešām bija līdzīga savam tēvam. Tie paši mati, vaibsti, un smaids. Pat garais augums. Viņa man neatgādināja Danielu, kā man būtu bijis vēlams. Bet viņa vienalga bija daļa manis.

-Sveikas, meitenes,- Romāns mūs sveicināja. Mana sirds sažņaudzās dusmās, un es paslēpu Austru sev aiz muguras,- Neiztraucēju?

-Tēti!- Austra iesaucās un metās pie tēva. Romāns pieliecās un apskāva mazo ar tādu mīlestību, ka kaut kas manī salūza. Tas skatiens, ar ko viņš skatījas uz Austru...Es no vienas puses sapratu, kā viņš jūtas, zaudējot mīļoto cilvēku, un censties visām pārītem atgūt kaut ko no viņa..- Mammīt, nāc, apskausimies visi!

Ja Austra uz mani neskatītos tādām suņa acīm, es atteiktos. Bet negribēju to izrādīt un apskāvu abus. Romāns neko nejautāja, tikai skatījās uz mani ar triumfa izteiksmi sejā. Ja šeit nebūtu Austras, es viņu nolidinātu lejup pa pilskalnu. Viņš ne grama nelīdzinājās savam brālim. Nez, ko Daniels tagad darīja?

-Miiljaa, man šķiet, ka Danielam vajag palīdzību salikt to rotaļlietu, ko tev uzdāvināju,- Romāns teica, glāstot mazās matus,- Viņš teica, ka tiks galā, bet es kaut kā šaubos.

-Es jau skrienu,- Austra noteica un sabučoja mūs abus uz vaigiem. Maziņā atskatījas uz mums, pasmaidīja un metās atpakaļ uz māju. Paliekot divatā, es atrāvos no Romāna un apliku rokas ap ceļgaliem. Romāns taisījās man pieskarties, un es parāvos nost. Viņa roka sastinga gaisā. Aižmiedzu acis, un ļāvu asarām noritēt pāri vaigiem. Viņš nolaida roku, un es jutos tā, it kā būtu piekauta, lai gan viņš neko nebija izdarījis. Sāku nevaldāmi raudāt, kamēr viņš sēdēja man blakus un skatījās tikai uz priekshu. Pēc mirkļa viņš nolika man blakus kaut ko, un devās prom, neko nesakot. kad viņš bija prom, atsēju samta maisiņu un atradu tajā skaistu, sudraba gredzenu ar akmentiņiem. Tam bija pievienota zīmīte.

"Būtu skumji, ja Austra augtu bez mammas. Šī ir mūsu vienošanās. Ja gribi meitu redzēt, tad sniedz solījumu mums abiem, ka atkal nepazudīsi. Mēs tevi gaidām mašīnā, māmiņ."

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-20/718024