Nekas (18)16

Bija dīvaini viņu apskaut. Tas bija vienlaikus sveši un pazīstami, bet nekas nepārspēja to, ka no laimes un siltuma krūtīs es sāku raudāt. Atminos mirkli, kad viņu man ielika rokās pēc dzemdībām, pavisam mazu, rozā kunkuli ar seju, kas līdzīga mopsim. Un tagad šī meitenīte bija izaugusi liela, tumšiem matiem kā man, bet tēva acīm. Lai arī es daudz ko neatceros, vienu es zināju. Austra bija mana meita. Un man vienalga, ka es daudz ko neatceros. Es to jūtu. Kā jau katra māte.  Pat bez atmiņām,es viņu mīlēju. Viņa bija daļa no manis.

Daniels apskāva mūs abas, un uzsmaidīja man. Austra aplika otru rociņu ap tēva kaklu un uzsmaidīja viņam mīlestības pilnu skatienu tā, ka mana sirds sažņaudzās. Šo divu cilvēku dēļ es darītu jebko uz visas pasaules. Daniels noskūpstīja man pieri un paslēpa seju Austras matos. Meitenīte iespurdzās un metās skriet līdz ezeram, kur izbiedēja pīles un bērna priekā atgāzās zālē, nespēdama beigt uzjautrināties. Arī es iespurdzos un jutu uz sevi vērstu Daniela skatienu.

-Es nekad neesmu tevi redzējis tik atklātu,- Daniels klusi teica,- Tu tikai redzētu skatienu, ar kādu tu uzlūko Austru. Tas ir visskaistākais, ko esmu redzējis,- Daniels aplika man roku apkārt,- Paldies, ka tu man esi. Paldies par viņu. Par tevi. Par to, ka varu teikt, paldies, ka pastāvam mēs...

-Daniel,- es iejaucos,- Tu zini, ka ne viss ir tik vienkārši... Es pat nezinu, kurš ir Austras tēvs

-Man tas ir vienalga,- Daniels attrauca, un aplika rokas man ap kaklu,- Tu. Šis. Ir tas, kam ir nozīme. Es mīlu to meiteni, un mēs katrs kļūdamies dzīvē. Tagad tev viss ir sācies no jauna, Melisa. 

-Bet tu nesaproti,- es iejaucos,- Tev nav saprašanas par to, kas notiks, ja noskaidrosies, ka viņa ir Romāna meita. -Tēvs nav tas, kurš uztaisa bērnu, bet gan uzaudzina. Es Austras dēļ savu roku atdotu, es atdotu visu, kas man ir, lai tikai tā mazā meitenīte pasmaidītu. Pat ja viņa ir mana brāļa, nevis mana miesīgā meita, viņā ir daļa manisUz to man nebija, ko atbildēt. Nodūru galvu un pasmaidīju. Šis cilvēks mani mīlēja vairāk par jebko, bet es viņam pat nespēju uzticēties, jo man nebija atmiņu par mūsu kopābūšanu. Daniels aplika man apkārt rokas, nogāza mani zālē, un iesmējās, redzot, kādu izbīli tas manī radīja. Arī es sāku smieties, un centos tikt vaļā no viņa, kad viņš skūpstīja man kaklu un kutināja mani. Austra mums pievienojās, un man šķita, ka man drīz vēders eksplodēs no laimes. Mani vismiiljaakie cilvēki bija man rokās, un mīlēja mani par spīti visam.   -Austra, mammmīte ir skaista, vai ne?- Daniels iečukstēja mazajai austiņā, un es piesarku un paslēpu seju aiz matiem,- Paskat tik, viņa slēpjas. Cik mums ir ļoti paveicies, vai ne? -Es gribu būt mamma, kad izaugšu,- Austra teica,- Man dārziņā visi grib būt ārsti, bet es gribu būt mamma. Tas ir forši! Pie ezera mēs bijām ilgi. Kamēr Austra rotaļājās (precīzāk sakot, trenkāja) putnus, mēs ar Danielu runājām par mazvērtīgiem sīkumiem, un ne vārda par pagātni. Ar katru mirkli, es viņā iemīlējos arvien vairāk. Daniels bija pabeidzis augstkolu, un nu bija gatavs nodoties ģimenes dzīvei. Mūsu saruna arī neskāra neko, sakarā ar to, kas ir Austras tēvs. Un tajā brīdī es jutos neizsakāmi laimīga un pateicīga. Sadzirdējām soļus aiz mums, un sinhroni pagriezāmies, lai pamanītu Romānu, kurš izskatījās savādi atbrīvots. Daniels saspringa, bet es satvēru viņa roku, tā liekot viņam palikt vietā. Romāns, pienācis mums tuvu, pasmaidīja. -Daniel, varbūt atdosi manu meitu?- viņš izklausījās savādi iepriecināts. Gribēju viņam ko pajautāt, kad viņš no kabatas izvilka papīru un pasniedza to man,- Tas ir paternitātes tests. -Kas tur rakstīts?- Daniels jautāja. -Romāns Austrums ir Austras Rietumas bioloģiskais tēvs,- es klusi noteicu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-19/717561