Nekas (17)5

Laiks bija lielisks. Spīdēja vakara saule, un es sēdēju pie ezera, ar portatīvo datoru uz ceļiem. Pāršķirstīju bildes savā interneta profilā, cenšoties kaut ko atcerēties, bet nesekmīgi. Apstājos pie bildes, kurā Daniels turēja jaundzimušo rokās, un no bildes man kļuva siltāk ap sirdi. Pēkšņi dators nošļuka man no kājām un es kaut ko atcerējos.

-Es palieku resna,- es teicu, skatoties spogulī. Biju pavilkusi džemperīti uz augšu un pamanīju mazu rieviņu, kuras iepriekš tur nebija. Meitene man blakus nobolīja acis, un pievērsās žurnālam,- Un ja nu tas ir Romāna mazulis?

-Tu ko,- draudzene teica,- Tu domā, ka tu esi stāvoklī?

-Es nezinu.- atteicu,- Lai nu kas tas būtu, tas bojā manu figūru. Un Romānam ne vārda.

-Pagaidi, tu tagad to nopietni? Tu vienkārši atbrīvosies no bērna, ko iespējams gaidi, bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem?

-Ak Dievs, kā tev vēl nav pielēcis, ka es negribu to bērnu. Romāns ir ceļš pie Daniela. Nekas cits.

-Nu tu dod, meitene.- draudzene nogorozīja galvu,- Nu tad laikam tas jānoskaidro. Ejam uz aptieku?

-Negribu ņemties. Gribu zināt uzreiz. Jo ātrāk tikšu no tā vaļā, jo labāk.- sakārtoju džemperi un paņēmu somu,- Ejam.- nokomandēju un izgāju no mājām.

Sajūta bija tāda, it kā kāds man būtu iesitis ar beisbola nūju pa galvu. Attapos realitātē un pielēcu kāajās. Apliku rokas sev apkārt un paskatījos uz vietu pāri ezeram. Es nogalināju bērnu. Es biju tik slikts cilvēks, ka bez pārmetumiem atņēmu dzīvību kādam, kuram nebija spēju izlemt pašam.

Tas izraisīja nebijušu asaru lēkmi. Apsēdos uz zemes, saņēmu matus dūrē un mēmi iekliedzos. Ko es biju izdarījusi? Nav brīnums, ka Romāns mani ienīst. Es nogalināju bērnu. Es neļāvu viņam dzīvot. Romāna bērnu. Arī es viņa vietā sevi ienīstu vairāk par visu. Pašlaik es sapratu, ka lai tur lai kas, man jāsatiek mana meita. Ir dīvaini par to pat domāt. Pāris dienas atpakaļ man nebija nekā, ne domu, ne pagātnes, ne atmiņu, nekā. Un tagad man bija visa par daudz.

-Tev viss labi?- Ģirts mani uzrunāja, un es noslaucīju asaras,- Melisa, tu raudi?

-Nē, man acis svīst. Protams, ka es raudu.- nomēdījos.- Lūdzu, atstāj mani vienu.

-Netaisos,- Ģirts iebilda un apsēdās man blakus,- Minēšu. Tu kaut ko atcerējies. Tas tevi sagrāva.

Tikai pamāju ar galvu.- Es atcerējos iemeslu, kāpēc Romāns mani ienīst.

-Todien arī es uz tevi dusmojos. Tu man piezvanīji, un aukstā balsī teici, ka tev vajag nokārtot problēmu. Es saprotu, ka viņš nebija vēlams, bet tas, ko tu nodarīji Romānam, tas ir neatsverams. Tu nogalināji daļu viņu,bet Daniela bērnu saglabāji. Romānam ikdienas jāsatiekas ar tavu izvēli. Atkal un atkal.

-Viss ir sarežģītāk,- es klusi teicu,- Romāns teica, ka mums esot bijis vēl viens sakars. Tāpēc...

-Tu gribi teikt, ka tu nezini, kurš no abiem ir Austras tēvs?- 

-Es to neatceros. Es nezinu. Es tiešām nezinu. Kā lai es to noskaidroju?

-Nav ne jausmas. Bet vienu zinu. Pie mazās tev netikt. Romāns to nepieļaus, un Daniels negribēs pieļaut.

-Viņa ir mana meita!-

-Tu viņu nolēmi pamest, Melisa,- Ģirts nopietnā balsī teica,- Padomā pati. Tu gribēji izbeigt savu dzīvi. Tu pameti gan Austru, gan viņus abus.

-Es nevaru to ietekmēt,- iesaucos,- Es nevaru izmainīt pagātni,skaidrs?

-Tu nevari izmainīt pagātni. Bet tu vari ietekmēt nākotni. Tāpēc, teikšu tev vienu. Bēdz.

-Es nekur nebēgšu.-

-Mel, es mīlu tevi kā māsu, bet saproti, ka tu esi strupceļā. Es, ja būtu tavā vietā, vēletos kaut būtu izdarījis pašnāvību, nevis dzīvojis nožēlā. Tu gribēji sākt jaunu dzīvi. Nu tad sāc. Aizmirsti visu, kas ir šeit..

Noliecu galvu un ļāvu asarām ritēt zālē. Es negribēju bēgt, bet zināju, cik grūti būs, ja es palikšu. Atmiņas ir gaistošas, tas tik daudzas reizes pierādījās. Un ja nu es atkal visu aizmirsīšu? Ja nu viss, kas notiek, ir velti, jo es mūžam būšu bezspēcīga?

-Mamma!- maza balstiņa iesaucās un es pamanīju mazu meitenīti skrienam man pretī atplestām rociņām. Aiz viņas no mašīnas izkāpa Daniels.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-18/716498