Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-92/695333
*Mērija*
Neticīgi vēroju, kā Entonijs sper soļus, kā nemainās viņa sejas izteiksme, ieraugot mani. Bet acīs redzu, ka tā ir Entonija izvēle, ka viņš netiek kaut kādā veidā kontrolēts. Vīrieša kustības ir noteiktas, nav asas vai norādītu uz kādām traumām, kas gūtas no garīgas iespaidošanas. Viņš ir tāds, kādam jābūt Mičela Kucēnam. Pēdējais Kucēns. Skan labi, kā kādas triloģijas grāmatas nosaukums. Kā viņš varēja mūs tā nodot? Mani? Kā viņš spēja pat nepakustināt nevienu sejas muskuli?
-Katrs par sevi. Viens mirst katru reizi, - viņš noteica un nolika lādīti smiltīs un devās projām. Paspēru soli un pieskāros viņa rokai, kad Entonijs gāja garām. Viņš tikko manāmi saviebās un ignorēja mani.
-Viņš ir piespiests, - Helēna spriež. Viņa joprojām sēž zemē, ceļgalus augšstilbus pievilkusi pie vēdera un zīmē smiltīs. Aplis pārvēršas kvadrātā, trijstūris atkal aplī, kas pārvēršas vijumos, ciparos un burtos.
-Mēs visi esam piespiesti, - Kīts atgādina, viņš satver un saspiež manu plaukstu. Viss būtu ideāli, ja tagad nebūtu jācīnās par otra nāvi. Palūkojos viņa acīs, viņš – manējās, mēs zinām, ko nozīmēs otra uzvara, bet vienalga turamies kopā. Varbūt tā vēl neesam sajukuši prātā? Vai es viņu patiešām mīlu? Vai es maz zinu, ko nozīmē mīlestība? Varbūt tā ir tikai izmisīga turēšanās pie otra, lai glābtu sevi no vientulības.
-Kāds vērs vaļā to lādīti? – Helēna iejautājas pēc kāda brīža. Mēs uz to tikai lūkojāmies, jo bija bailes vērt vaļā. Varbūt to vispār varētu nedarīt un draudzīgi nomirt kopā. Iecere pagaist, kad pie lādītes nepacietīgi piemetas Džeimss un atver to. Tur ir sešas kartes, laikam katram sava.
-Viena karte lieka, būs tā viena dzīvība, ko zaudēsim mēs šodien, lai kāds dotos mājās citudien, - Helēna murmina. Šķiet viņa ir sajukusi prātā. Džeimss notupstas pie viņas un ieliek rokās no lādes paņemto karti, Hēlēna uz to paskatās un īsi iesmejas. Džeimss bija tas, kas gribēja, lai Helēna ir viņa aliansē, tam tagad ir maza nozīme, jo šķiet, ka mums nemaz nebūs vairs pat jābalso, jo būdele noteikti nodega ugunsgrēkā. Paveros kārtīgāk apkārt, bet neredzu lielu atšķirību starp veco apmešanās vietu un tagadējo.
Kīts bažīgi paskatās uz mani un, paraustīdams plecus, paņem mums kartes. Ceru, ka abas būs derīgas, jo šķiet, ka katram ir jāatrod sava deva pretindes, lai dzīvotu. Tīrā laimes spēle, kuram tiks neīstā karte.
Arī Tims dodas pie lādes, bet Hanna paspraucas viņam priekšā un paņem pirmspēdējo, atstājot puisi bez izvēles iespējām. Viņš nošūpo galvu un uzreiz dodas meklējumos, vadoties pēc kartes.
Uzmanīgi atloku rulli, kas izskatās pēc vecas pirātu dārgumu kartes, jo papīrs ir dzeltenā nokrāsā ar apdrupušām malām, no kurām daļa ir apdedzinātas. Man ar Kītu nākas šķirties, jo mūsu kartes ved mūs uz dažādām pusēm. Pieciem vēl jāmirst, tas nozīmē, ka pēc piecām dienām kāds dosies mājās. Tikai piecas dienas. Šodien atkrīt viens. Rīt cīnīsies tikai pieci, atkal kāds atkritīs. Četri, trīs, divi... un viens dosies mājās.
Pat ja pastāvētu iespēja, ka tiek dota iespēja cīnīties par pretindi, kamēr vēl ir spēks, jo inde nogalina trīs dienu laikā, mēs esam tik izvārguši, un inde jau ir atstājusi paliekošas sekas. Uzliesmojot no jauna, tā iedarbojas smagāk, organisms vairs necīnās, ka vienkārši nebūs spēka cīnīties. Varbūt devu var dalīt? Varbūt visu ātrāk pabeigt un miers?
*Džeimss*
Soļoju, kur kartē bija iezīmēts. Bija norādīta sākuma vieta un ceļš, kā atrast pretindi. Man būtībā ir vienalga, ka Entonijs ir pārgājis atpakaļ pie Mičela. Par vienu pretinieku mazāk, lai es nokļūtu mājās, kur mani gaidīja solījums. Solījums atgriezties pie mīļotās, kas turpina ziedēt. Atmiņā ataust ugunīgs zieds starp manas dienasgrāmatas lapām. Pēc manis neviens neilgojas, bet esmu parādā viņai. Man jāatbrīvo bērni no ļaunās skolotājas gūsta. Viņa zaudēja dzīvību viņas dēļ, un es nespēju meiteni glābt.
Esteres balss dzen mani uz priekšu, jo zinu, ka viņa ir ar mani. Pat, ja nebūtu, pat tad man būtu jāizdara kaut kas viņas labā.
Tomēr nav īstenībā, kur steigties, jo nav jācīnās savā starpā, būs viens ar neīstu karti, pārējie uzvar. Viss. Nav savstarpējas sacensības, tāpēc no skriešanas pāreju ātrā soļošanā, lai līdz vakaram esmu atradis pretindi. Jau jūtu, kā inde atkal sāk graut organismu, uz to norāda reiboņi, kas mācas virsū. Inde īd arī locītavās, liekot tām pamazām tūkt un pie kustībām sāpēt.
Pēc kādām divām stundām, pēc simts riņķiem un līkumiem, karte ir atvedusi mani pie neliela pakalna. Kartē ir uzšņāpts sarkans krusts šajā vietā, un man tagad ir jāuzmin, kur ir aprakta biļete, lai pamostos rītdien.
*Hanna*
Esmu izvārgusi, man nav spēka. Nekad arī tā īsti nav bijis, bet tomēr... tā ir spēle, kurā es netaisos zaudēt. It kā esmu atradusi īsto vietu, bet pēc zemes rakšanas ar kailām rokām, sprunguļiem un akmeņiem mani nagi ir nolauzti, pirksti noberzti un asiņaini. Šeit ir daudz skudru, kas rāpjas pa kājām un kož miesā, kas pēc tam neganti sūrst, bet man nav citas izejas. Jāmeklē...
***
*Kīts*
Esmu beidzot atradis mazo koka kastīti, kurā ietilptu pildspalva, bet tajā ir šļirce ar dzīvību. Turu to sažņaudzis plaukstā un gaidu Mēriju. Ja viņa nebūs atradusi, tad esmu izlēmis to atdot tikai un vienīgi viņai.
Kamēr gaidu jaunajā apmešanās vietā, vēroju saulrietu. Bez saules vairs nav iedomājama mana dzīve uz salas. Katra diena paiet, vērojot to. Tā dzimst un mirst katru dienu šajā vietā, lai arī būtībā tikai riņķo ap zemeslodi. Šī sala būs mans kaps, agri vai vēlu, bet tā būs, jo zinu, ka miršu pirms Mērijas. Viņa uzvarēs. Viņa dosies mājās, to esmu apsolījis sev.
-Kīt, - dzirdu, kā viņa sauc manu vārdu, - atradi?
-Jā, man ir, - atsaucos. – Tu? Vai tev izdevās atrast? Kur tā ir?
Esmu vienā rāvienā piemeties kājās un eju meitenei pretī. Viņa pastiepj roku ar koka kastīti. Nevilcinoties meiteni apskauju un piespiežu cieši pie sevis, zinot, ka mums ir vēl vismaz viena nakts kopā.
Viens otram iešļircinām zāles, kas sniedz gandrīz tūlītēju atvieglojumu.
Tagad jau divatā vērojam saulrietu, gaidīdami pārējos.
Atnāk Džeimss, kas ir redzami apmierināts. Tātad viņam ir izdevies. Viņam seko Helēna, kūkodama kaut kādu meldiņu, Hanna pārnāk, kad ir iestājusies pilnīga tumsa, bet redzams, ka viņai ir tikusi šļirce, jo viņa lūdz, lai tās saturu injicē Džeimss. Paliek Tims, kas pārnāk stundu vēlāk par Hannu. Mēness apspīd puiša siluetu, viņa āda mirdz no sudrabainās gaismas. Viņam jāmirst.
-Jūs visi atradāt? – viņš jautā, puisim pierē iegulstas rieva. Neviens neatbild, un viņš saprot, ka ir zaudējis, ka viņam tikusi neīstā karte.
Ātri kā bulta pie viņa piemetas Helēna un aizžņaudz puiša rīkli. Viņas rokā vīd šļirce, un tās saturs ātri tiek injicēts puiša ādā uz kakla. Sieviete ir acīmredzami apmierināta par izdarīto izvēli, viņa smaida un nesaka neko, kamēr Tims apjucis berzē rīkli un dūriena vietu. Neviens neko nesaprot. Džeimss nikni nosprauslājas, jo viņš gribēja Helēnu sev, lai balsotu citus laukā, iespējams šī sadarbība varētu noderēt kādā citā uzdevumā.
Helēna apsēžas smiltīs un atkal zīmē tēlus.
Ar Mēriju nogulstamies turpat smiltīs, ļaudami, lai ūdens apskalo mūsu pēdas kā silts piens, mums netraucēja vairs pat moskīti, pie kuru kodumiem bijām pieraduši.
-Diena ir galā, - čukstēju.
-Vēl nedaudz, - atčukst Mērija.
Pēc pāris stundām mani pamodina klusi švīksti pie auss. Paveru acis, un tur iet Helēna. Viņas soļi gurkst sausajās smiltīs, viņa soļo uz okeānu. Ir agra rītausma, un pārējie vēl guļ. Es arī neko nesaku un izliekos guļam.
Vēroju, kā viņa iebrien ūdenī līdz viduklim un paceļ rokas, šļakstinot ūdeni lokā pār sevi. Viņa izskatās brīva un laimīga. Tad viņa brien dziļāk un dziļāk, līdz viņas melnie mati pilnībā pazūd zem ūdens.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-94/695882
