Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-93/695531
*Kīts*
Ir tik neparasti vērot, kā otrs nomirst, un pie tā nevar pierast. Cits varbūt teiktu, ka redzēt pie sešdesmit cilvēku nāvēm nav nekas, bet tās joprojām paliek nāves. Helēna vismaz izvēlējās pati, jo zinu, ka viņai un mums pārējiem revolūcijas mēģinājums saplosīja visas cerības, kas bija palikušas.
Pagriežu galvu, raudzīdamies Mērijas sejā. Viņa izskatās tik skaista. Meitene nedrīkst mirt. Vienkārši nedrīkst. Varbūt viņa negrib to pati, bet tomēr miršu, zinādams, ka viņa dzīvos. Tas ir savtīgi – atskāršu. Es lieku stāties viņai pret dzīvi pēc uz salas pārdzīvotā. Psihoterapeiti, visa atstāstīšana. Viņai sāpēs āri tas, ka nogalinājusi māti, atsaucot uz šo salu. Bet viņa vismaz dzīvos. Es ceru.
-Tavs skatiens dedzina, - Mērija miegā noburkšķ.
-Ļauj man izbaudīt šīs pēdējās dienas ar tevi, varbūt pat šī būs pēdējā, - saku.
-Apklusti vienreiz ar savu cēlo upurēšanos! – viņa paceļ balsi un pamostas gandrīz pilnībā. – Kāpēc tu gribi likt man justies vēl sliktāk?
-Piedod. Vienkārši gribu, lai tu zini, ka es mīlu tevi, - atbildu.
-Es to tāpat jau zinu, kāpēc tas nemitīgi jāatgādina. Tas būtu jauki, ja mēs dzīvotu normālas dzīves, saietu kopā, precētos, bet šeit... tas liekas ļauni. Es katru dienu domāju par to. Mēs nekad nebūsim laimīgi. Un viss šis vēl vairāk papildina sarakstu, kas tiek zaudēts, - viņa jau maigāk saka.
-Ļauj man mīlēt tevi vēl pēdējās dienas. Zinu, ka miršu, tā ir mana pēdējā vēlēšanās, - lūdzu.
-Kīt... – viņa bilst, - tu mīli dzīvi vairāk nekā es.
-Dzīve mani nekad nav mīlējusi, bet tā mīl tevi, - iebilstu.
-Beidz.
-Vai tad tu vēlies samierināties ar Mičelu? Ir tikai viņš, viņš, viņš. Ļaujies, lūdzu, ļaujies, kaut vai nedaudz. Es zinu, ka prasu daudz, bet šie var būt pēdējie mirkļi kopā. Es tos vēlos pavadīt ar tevi, Mērij... – saku, kad manus vārdus pārtrauc dedzīgas lūpas. Jūtu, ka viņa visu šo laiku ir valdījusies, lai pašai nesāpētu, bet tagad viņa to ir aizgrūdusi malā un skūpsta mani.
Ir ļoti agrs rīts. Neviens mūs netraucē, jo esam tālāk no Hannas un Džeimsa, un Tims droši vien ir aizgājis vēl tālāk. Nabaga puisis.
Drīz vien abi esam pilnībā kaili. Pilni mīlestības. Karstuma. Naida. Sāpju. Moku. Atmiņu. Jūtu. Svelmes. Baiļu. Viss vārās kopā gan ķermenī, gan prātā. Ir tik daudz emociju, ka griežas galva, svīst plaukstas, ausīs džinkst, bet ir arī tauriņi vēderā, kas kņudina pakrūtē. Vēlos, lai šis mirklis paliek ierakstīts uz mūžu manās atmiņās, lai tas paliek kā šīs salas lāsts par iegūto un reizē zaudēto mīlestību.
*Hanna*
Džeimss blenž uz mani. Redzu, ka šis domā, bet ko? Viņa piere te saraucas, te iztaisnojas, bet skatiens ir piekalts man.
Uz mirkli iešaujas prātā doma, ka viņš apsver iespēju glābt mani vai pašam cīnīties. Es esmu vērojusi Kītu un Mēriju. Viņi nevilcinoties ziedotu viens otram savu dzīvību. Kīts meiteni sargā visu laiku, bet Džeimsam ir svarīga tikai sadarbība ar mani. Zinu, ka visi vēlas dzīvot, ka visiem gribas mājās, bet gribas arī reizē parādīt kādu cēlsirdīgu žestu, šeit tā ir dzīvības atdošana, ko izdarīja Helēna. Viņa būtu uzvarējusi, jo ir stipra.
Džeimss norūcas un aiziet, būdams acīmredzamā strīdā pats ar sevi. Es neesmu tāda, lai atdotu savu dzīvību, bet es to vēlos izcīnīt pati. Vakar es to izdarīju, rokoties un kašņājoties pa zemi. Es to nopelnīju pati – dzīvot vēl dienu. Vēl ir jāizciena iespēja dzīvot visu atlikušo mūžu.
***
*Okeānā*
-Paskat, laikam kāda mīlas vēstule, - iesaucas kāds tumšmatains puisis, turēdams rokās no zvejas tīkla izķeksētu pudeli. Viņam ir tumšas, biezas uzacis, uzacu loki met ēnas puiša sejā, viņa lūpas ir sulīgas kā persiki viņa dārzā. Ķermeni klāj brūns iedegums un muskuļi. Loidam kājās ir tikai bikses. Viņā acīmredzami rit karstās spāņu asinis.
-Neizdevīgs pasts, - atsaucas vecais komandas kapteinis un Loida tēvs, - šitā jau sirms var palikt, gaidot tos mīlestības draņķus.
-Un tu pats vectēv? Nekad nemīlēji? Ko? Kādu taču esi mīlējis, ja reiz es pastāvu un mana māte, - Loids smīnēdams piebilst.
-Muļķis biju, - vecais norūc balti pelēkajā bārdā, kas ieskauj visu viņa žokli, - sievietes sākumā ir labas, bet pārtop par vecām grezelēm. Tāpat kā nāras. Šīs sākumā piepeld pie laivas, sola labumus, ko vien dzīvē varētu vēlēties, bet reāli pēc mēneša attopies uz kādas pamestas salas, atskārzdams, ka esi izmantots vienīgi sēklai. Tiec nu projām no salas.
-Ir gadījies, - Loids nosmīkņā, pasvārstīdams pudeli un nolikdams to uz laivas malas.
-Nē, es ar tām nepinos. Kurls esmu, nedzirdu, ko saka, - viņš atbild, bet Loids turpina smaidīt. Viņš zina, ka reizēm vectēvs stāsta pasakas, reizēm patiesību. Leģendas par nārām ir novecojušas, jo pasaulē pietiek sieviešu ar līdzīgiem raksturiem un dabu.
-Mana mīlestība ir okeāns un zivis, - viņš norūc.
Un Loids zina, cik ļoti var spēt mīlēt ko it kā materiālu, kam nav jūtu. Viņš pats ir neremdināmi iemīlējies okeānā, tā viļņos, neizmērojamajā un neprognozējamajā dabā.
Kamēr abi vīrieši labo tīklus, tikmēr lielāks vilnis pudeli atkal iegrūž okeānā, tā arī neatklājot savu baiso noslēpumu.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-95/696278
