Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-91/695170
*Tims*
Mamma stāv manā priekšā un māj. Viņa izskatās skaistāka nekā manās atmiņās. Bet tā tam ir jābūt, jo viņa tagad ir eņģelis. Sievietes seju ieskauj maiga gaisma, izceļot viņas skaistās, zaļās acis, brūnie mati viegli plandās vējā. Viss apkārt ir tik balts, pat viņas kleita. Mamma pasmaida un ieliek vienu plaukstu otrā, turot tās sev priekšā, piespiestas ķermenim. Viņa neaicina mani. Tad parādās tēvs. Kā man viņu trūkst. Trūkst līdz sāp. Mēs ar tēvu esam līdzīgi kā divas ūdenslāses. Tie paši tumši blondie, cirtainie mati, izteiktie sejas panti, plānās lūpas un zaļās acis, bet iespējams tās man ir no mammas.
-Mamm,- čukstu, taču atbildes vietā dzirdu tikai vēja šalkoņu, kas skan neierasti pazīstami. Viņi vēlas, lai es dzīvoju, bet es vēlos pie viņiem. Man ir apnicis būt nesaprastam un bezgalīgi vientuļam. Vecmamma. Ak. Kā es esmu spējis par viņu aizmirst? Kā? Man būtu jāatgriežas pie viņas, bet vai tad to nav pelnījis ikviens uz šīs nolādētās salas? Vai ikviena dzīvība nav svēta? Tas būtu cēli upurēties, lai dotu citiem iespēju, bet kāpēc man tas būtu jādara, ko viņi ir devuši man? Izsmiekls. Negācijas. Ļaunums. Dalīšana kārtās. It kā tam būtu jāmainās, bet tas viss ir instinktos, tas ir ieēdies tik dziļi asinīs, ka to nav iespējams izskalot.
Viņi attālinās. Mamma un tētis smaida, tāpēc zinu, ka šis ir tikai sapnis. Sapnis, kas liek vēl vairāk ilgoties pēc viņiem. Es tik sen nebiju viņus redzējis, ka tomēr priecājos. Viņi būs man blakus mūžam. Viņi ir mani eņģeļi.
Jūtu, kā pamazām mostos, baltums izzūd, atstājot smilšu okera toni acu priekšā. Atkal pludmale. Atkal ūdens plašumi, saule un palmas. Viss ir, kā bijis. Nekas nekad nemainās. Būs atkal jācīnās, jo mēģinājums glābties izgāzās, bet visi tāpat to zināja. Zināja, ka viss būs veltīgi, tomēr tas ir kaut kas. Varbūt esam pilnīgi dažādi, katrs cīnāmies par sevi, katram ir savi mērķi, bet tieši tajā momentā mēs cīnījāmies kopā, ir vienalga, ka tas bija tikai mokošs skrējiens, bēgot no uguns, un ielaušanās ēkā, kas sagruva, bet vienu mirkli mēs sapratām, ka ne jau viens otram esam ienaidnieki, bet mums ir viens tāds – Mičels. Pret to būtu jācīnās, tomēr šaubos, vai tas dos kādu mācību, jo cilvēks paliek cilvēks, kas ir būtībā ieprogrammēts domāt tikai par sevi un savu labumu. Jau pirms paveros apkārt, esmu nolēmis būt tikai un vienīgi cilvēks, jo esmu nolēmis nokļūt mājās.
Šķiet, ka nekur neredzu Entoniju, jo pārējie esam savākti kopā. Džeimss guļ ar muti smiltīs, visa viņa mugura ir klāta ar sakaltušām asinīm. Tās ir sakaltušas arī tumšajos matos. Helēna ir jau pamodusies un sakņupusi sēž, zīmēdama smiltīs bezjēdzīgus rakstus, iespējams tie ir vārdi. Kīts klusi ņurd, berzēdams pieri. Viņam ir pamatīgi nobrāzumi uz rokām, tie nav tīrīti, dažs ir pavisam dziļš. Hanna vēl ir nemaņā, arī viņa ir klāta ar asinīm un nobrāzumiem. Mērija apjukusi raugās apkārt, viņas acis tiek piekaltas Kītam, un viņa lēnām rāpo viņam klāt.
Es pats pieceļos un dodos uz okeānu. Apsēžos viļņos un ļauju, lai tie mani apskalo un līgani šūpo ķermeni. Uz mirkli sajūtos kā ūdens daļa, kā šī lielā plašuma daļa. Bezgalība. Tā reizē izsaka manas sajūtas. Bezgalība ir pielīdzināma bezcerībai, jo tālumā ir tikai horizonts, nekā vairāk.
Mēs atkal esam ienaidnieki. Mums atkal jācīnās par savu izdzīvošanu. Līdz paliks tikai viens – uzvarētājs. Vēlos būt tas, kas dosies mājās, bet, palūkojoties uz tiem cilvēkiem, es nespētu pateikt katram acīs – tu nedosies mājās, tu nesatiksi mīļos, tu mirsi, lai es dzīvotu. Tāpēc jāļauj, lai viss rit savu gaitu.
*Deina*
Viņš ir virs manis, manī, apkārt man, prātā, ķermenī. Viņš ir visur. Dzirdama tikai rūkšana un ņurdēšana. Mani iegūst ar varu. Sāp. Es esmu viņa rotaļlieta kā izkropļota dāvanas versija – dāvana sev.
Tomēr jūtu vēl kaut ko. Inde. Ja viņš cer mani paturēt, tad tas nevilksies ilgāk par pāris dienām, kamēr lēnā agonijā miršu. Indes iespaidā viss domās sāk kļūt miglains. Man ir vienalga, ka rupja roka grūž manu galvu pie zemes, sveša miesa spiežas pie manas miesas, ka ādu skar sveša elpa. Tas kļūst vienaldzīgi. Tā ir tikai miesa, ķermenis. Nekas vairāk. Miršu. Tas viss būs tikai pagātne.
Visas dzīves problēmas pēkšņi pagaist, kad priekšā ir nostājusies nāve kā milzīga, nepārvarama esamība. It kā es visu dzīvi būtu tiekusies pēc tās, bet tā tam vienmēr būs būt. Lai ko arī darītu, visi mērķi, cerības, sapņi, darbības rezultātā noved pie nāves.
Tomēr šķiet, ka viss nav velti, jo man ir ko atcerēties, varbūt pēc nāves sliekšņa pārkāpšanas seko kāda eksistence, kur esmu tikai es un manas atmiņas, varbūt es tajās dzīvošu, varbūt tāpēc ir jācenšas dzīvē darīt to labāko. Un man ir ar ko lepoties. Mīloša ģimene. Tas ir tas, ko esmu sasniegusi, un citam nemaz nav vērtības. Priekšnieka uzslava par labi padarītu darbu nav nekas salīdzinājumā ar dēla pateicības kartiņu, ka esmu labākā mamma pasaulē. Atzinības raksts ir vien parasts papīrs, kamēr mīļotā glāsti silda naktī. Par simtiem pirkts televizors nav labāks par dēlu izdarībām. Viņus varētu vērot visu dienu, vakarā ilgi, ilgi apskaut, nolikt gulēt, lai no rīta priecātos par viņiem atkal.
Nu un, ka esmu parasta apkopēja, ka man maksā maz, ka dzīve ir sūdīga, ka pasaule ir briesmīga, ka visi mūs vienmēr apskauž vai apceļ, tās ir tikai iedomas, lai padarītu sevi par dzīves mocekļiem. To borējam sev iekšā nepārtraukti, lai domātu, ka citi jūt mums līdzi. Citiem ir nospļauties. Svešinieks ar saviem vārdiem nedos to, ko spēj sniegt ģimene. Tajā cilvēks nav moceklis, bet gan varonis, paraugs, kam līdzināties. Mēs paši veidojam savu pasauli. Ja citi saka, kaut ko sliktu par pasauli, tad varbūt tiem nemaz nav savas pasaules, varbūt tie ir sačakarējuši paši savējo un saka, ka viss ir sūdīgi, bet patiesībā tie redz tikai savas pasaules aizduļķotās sienas.
Es esmu pilnībā brīva no šīs pasaules, jo man ir savējā starp daudzām no kopējās pasaules. Man vairs nesāp. Domas ir tikai manī, manā dzīvē un pasaulē. Tāpēc, kad uguns siena pārsteidz mūs nesagatavotus, es nebēgu. Es metos tieši iekšā uguns sirdī, lai paliktu savā pasaulē mūžam. Milzīgs karstums šķeļ ķermeņi, bet tas sniedz tikai brīvību. Mirklīgas sāpes, uguns rēkšana pārvēršas dobjā sīkšanā, tā kļūst skaļāka, it kā nemitīgi atbalsodamās galvā. Tā sasniedz kulmināciju, un es kļūstu brīva.
***
-Jau atkal jūs mani pieviļat, - Mičels ar pārspīlētu sašutumu runā caur skaļruņiem, - tāpēc esmu spiests atkal mainīt noteikumus. Daļa no manas centrālās ēkas ir iznīcināta, maniem vīriem tur vairs nebija, ko īsti darīt, un jūsu ir tik maz, ka atstāju vien vienu - katram gadījumam. Pērējos vienkārši nācās likvidēt. Apkakļu vairs nav, tās iznīcināja nogruvums, lazaretes daļa ir sagruvusi, medmāsiņas mirušas, ka nācās vien jūs atstāt bez tām. Tikai labās ziņas ir tādas, ka indes iedarbība nebeidzas, tā rit jūsu asinīs, iznīcinot visu kā slimība, tāpēc pretindes deva ir jāsaņem visu laiku, un kāda sagadīšanās, ka uz salas esmu paslēpis katrai dienai pa kastei, katru reizi par vienu ampulu mazāk, katru reizi jums nāksies par tām cīnīties. Protams, varat atdot to otram, bet tagad es domāju, ka jūsu interesēs ir pašu dzīvības. Lūk, arī Entonijs ir atnesis norādi pirmajam ampulu komplektam.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-93/695531
