Hei! Jauna nodaļa. Turpinājums nebūs pāris nākošajās dieniņās, jo svinēšu savus 18 :) Ciemiņi un tādā garā, ka nebūs laika :)
Iespējams daudziem esmu apnikusi ar savu stāstu, bet līdz simtajai nodaļai es esmu iecerējusi doties, tā kā – neatšūšos :D
Kad spēlē paliks 10 cilvēciņi, tad notiks apvienošanās, tad katram tiks veltīta nodaļa, kur būs vēstīts par viņu iepriekšējo dzīvi, tad jau būs dramatiskāk, tāpēc nepārmetiet man, ka šīs nāves būs vairāk vai mazāk bezemocionālas, jo gribu no tik daudziem cilvēkiem pēc iespējas ātrāk atbrīvoties.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-62/666009
Rīts vēl tālu...
Helēna apcirtās riņķī, jo it kā bija dzirdējusi kādu saucam viņas vārdu. Šķietami neticami, jo visi komandas biedri pašreiz strīdējās, ko darīt ar radušos situāciju.
Helēna...
It kā parasta vēja šalkoņa, taču šajā niecīgajā skaņā viņa sadzirdēja vārdu, ko visu mūžu nesusi.
Helēna...
Sieviete nopurināja galvu, cenzdamās nokratīt uzvirmojušās domas kā netīrumus. Saltas skudriņas skrēja pār kauliem, bet tas tik pat labi varēja būt arī no vēsās nakts. Viņa pagriezās pret pārējiem, iecirtusi nagus plaukstās, visi pieaudzētie sen jau bija nolūzuši, atstājot plānus īstos nagus. Visa viņas pilsētas daile bija noskalota kā nebijusi, atstājot parastu sievieti, kurā iekšā kūsāja vēlme meklēt taisnību.
-Mēs nedrīkstam izklīst! – Ītans spurojās pretī, nu jau juzdamies drošāk, kad blakus bija Entonijs, kurš, atšķirībā no Čaka, negribēja ar visiem izplēsties.
-Bet bars vairāk piesaistīs TO, - Henrieta iebilda. Tostarp Mērija sarāvās, dzirdēdama, ka viņas mamma tiek nodēvēta kā TAS, TO, TAM TUR. Vairs nebija Amberas, vairs nebija mammas. Cik ātri uz salas visi spēja aizmirst cilvēcību, lai domātu tikai par savu izdzīvošanu.
-Tev viss labi? – Kīts iejautājās, noglāstīdams draudzenes plecu.
Mērija gribēja pateikt, ka viss ir kārtībā, taču asaru kamols bija iesprūdis dziļi rīklē, neļaujot iznākt nevienai skaņai. Viņa papurināja galvu. Viņa zināja, ka Kīts nevar pateikt, ka viss būs labi vai kaut ko līdzīgu, jo vienkārši nekas nevarēja izdoties, viss bija tik sasodīti šausmīgi savērpts, likās, ka gala nebūs šim murgam, lai vai cik ļoti censtos pamosties.
-Ak, Dievs! – kāds iekliedzās šausmu stindzinošā balsī, kas liktu sastingt pat akmenim, kas mūžam stāvējis nekustīgi.
-Nekusties! – Mērija sazīmēja Entonija balsi. Viņa ar šaudīja acis te uz vienu, te uz otru pusi, cenšoties uzzināt, kas noticis.
-Neviens nekustās! – Entonijs atkārtoja.
Un tad Mērija ieraudzīja. Ap Helēnas kaklu bija aptinies kaut kas melns un spīdīgs, mēness tajā burtiski iededzināja sudrabainas vātis. Sieviete stāvēja sastingusi un manāmi apjukusi, bet Mērija neredzēja, vai sieviete izrāda kaut mazāko izbīli vai bailes. Aiz Helēnas ēnā slēpās radījums ar spožām acīm kā lukturiem, tas klusi ņurdēja, izdodot klabošas, šņācošas un rejošas skaņas.
Mērija zināja, kas tas ir par radījumu, taču negribēja to apjaust, vienkārši gribēja aizbēgt projām no šī visa, aiztaisīt acis un neredzēt, kas notiek apkārt, ienirt savā iedomu pasaulē, kur viss ir skaisti un jauki.
Uguns pamazām dzisa, atstājot aiz sevis tikai gailošas ogles, padarot klusumu vēl biedējošāku. Šķita, ka laiks ir apstājies vienā konkrētā punktā, visas skaņas bija apklusušas, atskaitot pašu sirdspukstus sitienu skaņas.
Helēnas kakls tika sažņaugts vēl ciešāk, viņas elpa kļuva sēcošāka.
-Nekusties, - Entonijs nošņāca, taču Helēnai tas bija vienalga. Viņai pirmais šoks bija pārgājis, un sieviete no pašdarinātas maksts izrāva nazi, pārgriežot recekļaino taustekli, no kura momentā sāka šļākties tumši sarkanas asinis, kas plūda pār Helēnas krūtīm. Radījums sāka aurot, ar otru kropļaino roku, tverot pēc nocirstās ekstremitātes.
Neviens ilgāk neuzkavējās un metās bēgt, metoties tumsā. Entonijs vēl centās visus noturēt vietās, bet viss bija velti, ka viņš pats metās projām, Helēna, berzēdama rīkli, sekoja viņam, kamēr radījums gārgdams vārtījās pie dziestošā ugunskura.
-TAM vajag tevi, - Entonijs elsodams teica Helēnai.
-Un es to nepamanīju, - viņa sarkastiski īsi iesmējās.
-Es nesaku to kā faktu, es brīnos, kāpēc tam tika dots nogalināt tevi, nevis Mēriju, - Entonijs atteica.
-Un es domāju, ka tu brīnies, cik es esmu īpaša, - Helēna atteica.
Aiz viņiem atskanēja sāpju pilns rūciens, kas lika sastingt asinīm vēnās. Tas nebija radījuma rēciens, tas bija kaut kas cilvēciskāks.
-Domā, mums jāpalīdz? – Helēna iejautājās.
-Mēs neko nevaram vairs darīt, jo neviens jau manī neklausījās, kad es teicu neizklīst. Ja līdz saullēktam paliksim dzīvi, tad varēsim vākt kauliņus pa visiem kaktiem, - Entonijs skarbi atbildēja.
-Šeit maz ir iespējas kaut kur paslēpties, lai izdzīvotu līdz rītam, - Helēna atkal iesmējās. Entonijs brīnījās, kā viņa nav vel aizelsusies.
-Nakts būs gara, - vīrietis atteica, pielikdams soli, lai pēc iespējas ātrāk tiktu tālāk no radījuma.
***
Viņas asinis Ambera sajuta uzreiz, tās dega dzīslās, izgarojot saldu smaržu, ka nevajadzēja vairāk pārbaudīt, vai viņa ir īstais upuris.
Bet...
Bija vēl cita izteikta smarža, ko viņi nebija likuši Amberai iegaumēt. Smarža, kas nāca no pagātnes kā tāda asinsbalss.
Nogalināt. Ar jaunu sparu kliedza prāta šūnās iedzītie instinkti. Nogalināt mērķi. Iznīcināt dumpinieci.
Tomēr atkal viņa sajuta šo asinsbalsi, kas... sāpināja? Jā, tā dziļi grauza kaut kur krūtīs, kur šķietami mājoja tukšums un nekas vairāk, tomēr tur kaut kas bija, ja reiz sāpēja. Tas bija kā sauciens atpakaļ, tikai viņa nezināja kur tas ir – atpakaļ.
Nogalināt... Slepkavot...
Viņai vajadzēja nožņaugt to sievieti, taču atkal jau asinsbalss lika aizklīst domās, meklējot kaut ko. Un acu priekšā uzausa aina – maza meitenīte ar spilgti rudiem matiem skrien Amberai pretī, izpletot sīkās roķeles, meitenīte sauc viņu par mammu.
Nogalināt! Bet Ambera ir aizsapņojusies par tālu, strauja kustība no upura puses nozīmē sāpes. Viņas roka vēl kulstās pa zemi, vandot smiltis, bet tā ātri rimstas. Galvā kaut kas kliedz, bet viņai ir vienalga. Viņa jūt kaut ko vairāk par parastu tukšumu. Tā meitene...
Jauns mērķis... Apziņu no jauna cenšas iedragāt sistēmas no iekšienes... Viņas apziņā ielaužas meitenes smarža... Tā ir tā asinsbalss... Nē... Viņa zina, ka to nedrīkst aizskart... Viņa neaizskartu... Bet to liek... Mērija...
Ar jaunu sparu viņa metas tumsā, kurā aizskrēja viņas upuri. Nē...
Ass rāviens viņu aptur. Ambera nezina priecāties vai pretoties. Viņa negrib nogalināt meiteni, jo viņa liekas... liekas... kaut kas vairāk par upuri...
Kāds spēcīgi iesit viņai pa žokli, izraujot pāris asos zobus. Ambera apcērtas, sitot pretī, taču roka sastopas ar tukšu gaisu. Vēl viens sitiens, taču otrreiz viņa trāpa ar milzīgo spīli, ka uzbrucējs aizlido labu gabalu tālāk. Un viņa dodas sava upura meklējumos, lai arī smeldzošā sāpe krūtīs neļauj viņai to darīt.
Rītausmā gan ir jāpazūd ēnās, tāds ir viens no nedaudzajiem noteikumiem.
Bet... Rītausma ir vēl tālu.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-64/667613
