Čau. Esmu apslimusi, tāpēc mazāk domāju par mācībām :) šeku, reku jauna nodaļa.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-61/665866
***
-Man ir nelabi no tām samazgām, - Hanna sagrāba vēderu. Uzvara nesniedza nekādu gandarījumu.
-Jel pieveries, man jālūdzas, lai tie akmeņi kaut kur neiesprūst, - Džeimss norūca.
-Vai tad tu tos neizvēmi? – Hanna iejautājās.
-Vēmu, bet ne jau visi iznāca atpakaļ, - puisis teica, vērodams, kā pārējie izklīst pa savām vietām.
Riks kā jau parasti aizvilkās tuvāk akmeņainajai pludmalei (drīzāk tālāk no Džeimsa), viņš varēja stundām strinkšķināt ģitāru. Uz krēslas pusi daudzi bija pietupuši pie Rika un klausījās, kā viņš dzied, reizēm arī Džeimss aizmirsās vārdos, taču ātri atjēdzās par viņa nodarījumu. Īpaši jau Triša bija pieķērusies Rikam, kura zilās grebenes paliekas atgādināja meitenei par plīša rotaļlietu, kas viņu sargāja no garajām naktīm.
Melisa parasti kaut kur noklīda, grebdama kokos zīmes, jo smiltīs tās ātri izgaisa.
Emīlija turējās kopā ar Lauru, Sjū un Timu. Viņi Džeimsu biedēja visvairāk. Sākumā viņš vēlējās ar viņiem izveidot jel kādas draudzības saites, taču bariņš noslēdzās savrup. Puisis domās bieži apcerēja, kā izjaukt šo savienību. Šajā spēlē vairākuma balss uzvar.
-Es tinos, - Hanna noteica.
-Kur? – Džeimss sarauca uzacis.
-Nezinu. Varbūt ar Melisu paknibināšu koku mizas, - meitene atbildēja.
-Ko tad tu grebsi? Manu portretu?
-Aha, kā tad! Kas tevi iecēlis barveža kārtā? – to pateikusi, Hanna strauji pagriezās, dodamās virzienā, kur novīdēja Melisas zaļie mati.
-Es pats, - Džeimss nomurmināja atbildi uz jautājumu.
Puisis devās mežā pēc pārtikas, lai vismaz būtu kāda nodarbe, taču viņš tā arī neiznāca laukā.
***
-Ja Mičels saka patiesību, tad es zinu, kas būs tā mērķis, - Čaks sprieda, - labāk atdot to skuķi jau tagad, tas dos mums laiku.
-Mēriju neviens neatdos par upuri, - Kīts skarbi iebilda, viņa balss tonis nepieļāva iebildumus.
-Tas būtu loģiski, taču tas nav cilvēcīgi,- Hūpers piemetināja, ar plaukstu izbraukdams cauri biezajiem, brūnajiem matiem, kurā vērpās sudrabainas šķiedras no mēnessgaismas.
-Kas maz te ir cilvēcīgs? – Čaks skaļi jautāja tā, lai visi dzirdētu, - cik daudzi jau nav miruši dēļ mūsu neizlēmības? A?
Ītans nikni glūnēja uz Čaku, nespēdams neiebilst, - Viņi šā vai tā būtu miruši, būtu tu rīkojies stratēģiski vai nē. Iespējams, tagad mūsu būtu vēl vairāk, taču tad šis murgs vilktos vēl ilgāk!
-Tu, sīkais pieveries, - Čaks nikni uzrēca Ītanam, sagrābdams to aiz zirgastes.
-Es neesmu nekāds sīkais, tas tu esi iedomājies sevi par sasodīti labu spriedēju, - Ītans atcirta, iegāzdams Čakam pa žokli, bet matus viņš neatlaida. Nepagāja ne mirklis, kad Ītans jau atradās zemē ar Čaka ceļgala pārsistu degunu, kamēr pašam Čakam nekas nekaitēja.
-Vēl kāds nepiekrīt manam viedoklim? – vīrietis draudīgi pajautāja, viņa balss tonis vedināja, ka izkausies ar katru, kas nepiekritīs viņam.
-Mērijai neviens nepiedurs ne pirkstiņa, - Entonijs draudīgi nostājās pretī Čakam. Lai arī Čaks bija muskuļots armijnieks ar gludi noskūtu pakausi, Entonijs tomēr bija lielāks un masīvāks.
-Kas tev daļas gar to skuķi? – Čaks vēl pretojās, bet viņa acīs vīdēja bijība pret lielo stāvu.
-Neviens nevienu neupurēs tāpat vien. Un vēl nav teikts, ka Amberai ir iekodēts nogalināt tieši Mēriju, iespējams, tas esi tu, Čak, tāpēc pievaldi muti un sāc domāt, kā izglābt mūsu visu pakaļas, jo galu galā esam komanda. Jo vairāk mūsu ir, jo lielākas iespējas uzvarēt, - Entonijs noskaldīja, ar pirkstu bakstīdams pretī stāvošā vīrieša krūtīs.
-Un ko tad tu iesaki? – Čaks indīgi izspļāva. Un tagad visu uzmanība tika pievērsta Entonijam.
-Ambera vairs nebūs Ambera, visas cilvēciskās jūtas būs izdzēstas no viņas prāta tāpat kā atmiņas, tāpēc uztveriet viņu kā nezvēru, jo Mičels būs viņu par tādu pārvērtis. Viņam ļoti patīk eksperimenti ar cilvēkiem, tāpēc, tiešām, izslēdziet Amberu no savas atmiņas kā cilvēku, jo viņa ir mirusi iekšēji. Iesaku turēt acis vaļā un turēties visiem kopā, - Entonijs pēc iespējas mierīgāk paskaidroja.
Mērija nedzīvām acīm vērās pret mēnesi, ignorējot visu apkārtējo skatienus, kas ik pa laikam tika pievērsti viņai. Meitene centās aizmest visas domas par mammu, it kā domās apglabājot viņu, taču jaunas atmiņas aizvietoja jau noglabātās. Pat kastes prātā nelīdzēja, viņa nekad nespēja aiztaisīt kastēm vākus pietiekami, lai atmiņas nesāpinātu.
***
Asinis. ASINIS. Asinis.
Ambera. Mērķis.
Tas bija viss, ko sieviete spēja atcerēties. Nogalināt sievieti, kas mita mežā. Bija jānogaršo asinis, lai saprastu, vai sieviete bija īstā. Asinis caur ādu nevarēja saost. Vajadzēja garšu. Bet vajadzēja nogalināt, lai dabūtu asinis, bet viņš teica bez lieliem upuriem.
Tagad ir jauns mērķis. Stiprā sieviete, kas dumpojās.
Dumpiniece. Viņš teica, ka jāatbrīvojas. Asinis un miesa ir balva. Salda balva.
Dzīvība. Viņai blakus kūsāja dzīvība. Šalca ūdens. Dega uguns. Vējš atnesa uz viņas pusi viņu smaržas. Blāvas, bet pietiekoši, lai justu, ka tur vēnās kūsā dzīvība.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-63/666284
Laba nodaļa!