Hai! Nodaļa. Neko nevaru darīt ar to skolu, tāpēc nesanāk tik bieži ielikt nodaļas. :)
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-63/666284
Sajukums
Mīlestība.
Cauri Amberas prātam izskrēja vārds, ass kā bulta, tas ietriecās vārīgajā vietā zem krūtīm. Vēl bija pāris pagātnes ainas ar cilvēkiem, kas saspiež mutes kopā, tie slidina savas rokas pār otra augumu, tie neredz neko sev apkārt, to domas klīst kaut kur citur. Tik daudz cilvēku. Tik daudz emociju, kas burtiski virmo kā aura ap tiem. Un, galvenais, netiek pateikts neviens vārds.
Kaut kas dziļi, zem ribām, sāpēja. Kaut kas dzelžains bija ieskāvis krūšu kurvi, ka viņa nevarēja paelpot. Ambera zināja, ka tā ir kļūda, ka viņai nevajadzēja neko just. Nogalināt – tāda bija misija. Bet tagad sieviete tupēja ēnās, vērojot sievieti un vīrieti, kas saspiedušies kopā trīc kā koku lapas, kad tās glāsta vējš. Viņi bija paslēpušies kalna pakājes iedobē, Ambera juta to bailes uz savas šķeltās mēles.
Tad sieviete ieskatījās vīrieša acīs un piekļāva savas lūpas viņējām, tad sākās tās dzelošās sāpes krūtīs, neļaujot elpot. Viņa nesaprata, kāpēc tie spēj just mīlestību, kad tos vajāja briesmonis.
Ambera uz mirkli novērsa skatienu un vērās uz savu izkropļoto roku, no taustekļa asinis bija pārstājušas gāzties. Pār pieri pārkrita savēlušās matu šķipsnas, un acis sūrstēja, drīz vien viņai pār vaigiem krita asaras.
Briesmonis.
Viņas prāts vārījās, domas plēsa sievieti uz pusēm, radot sāpes un apjukumu, sirds krūtīs dauzījās. Viņai atkal lika nogalināt, kaut kas bija viņas galvā, kaut kas lika nogalināt. Sieviete spēcīgi sapurināja galvu, bet tas nelīdzēja, kāds brutāli lika viņai pildīt pavēles, visas atmiņas pazuda kā nebijušas, atstājot mērķi.
Jāmeklē mērķis.
Viņa devās alas tuvumā. Apkārt šalca mežs, skrapstinājās meža dzīvnieki, šalca pazemes avots, liānas vērpās pār visu mežu. Agrāk tumsā viņa neko tādu neredzēja, bet tagad viss bija skaidrs kā dienā. Un priekšā bija cilvēki. Sievietei vajadzēja būt mērķim. Ambera vēlējās ātrāk visu izdarīt.
Vajadzēja just tiešu asiņu smaržu, bet nedrīkstēja tāpat nogalināt.
Abi alā satrūkstas, kad ir izdzirdējuši mežā rosību, Ambera sastinga, atmiņas jau atkal atgādināja par sevi.
Siltas gaismas strēles silda trijotnes augumus. Parks. Vieta, kur labos laika apstākļos viņi sestdienās devās piknikā. Maza, rudmataina meitenīte pieglaužas pie sievietes piebriedušā vēdera, sakot, ka mīl mammu. Vīrietis blakus iesmejas, iekozdamies ābolā, saldā sula pārklāj viņa lūpas un mēli, brilles ir noslīdējušas uz viņa deguna, tumšie mati nav sakārtoti kā ikdienā, bet spurojas uz visām pusēm. Amberas sirdī ielīst miers, kas silda kā saule. Viņa zina, ka viss ir kārtībā, ka nav ne par ko jāuztraucas. Dzīve turpināsies savā ierastajā gaitā. Toms viņu mīlēs mūžam, meita pēc dažiem gadiem pieaugs, pametot ligzdu, mazulis drīz nāks pasaulē kā vēl viens brīnums viņu ģimenē. Nekas to nespētu izjaukt...
Viņai to visu atņēma, viss tika sabradāts kā nekas, visa nākotne tika iemesta dubļos, bezkrāsainā masā, kurā sajaucies viss rudens nedzīvīgums. Viņas ķermenis tika pārtaisīts par briesmoni, saprāts izjaukts kā kāršu namiņš, visas domas izvandītas. Nebija vairs nekā, pēc kā tiekties ar visu sirdi un dvēseli. Viss iekšēji bruka, atstājot tikai naidu, neviens viņu vairs nepakļaus, neviens nedarīs viņai pāri, neviens, un vainīgi bija visi, visi šie nožēlojamie cilvēki. Amberas prātā neviens vairs netika, jo viņa neļāva.
Zibenīgi sieviete iemetās alā. Viņa dusmās plēsa sievietes un vīrieša ķermeņus, līdz tie saplūda vienā, lielā, asiņainā masā, viņi pat nepaspēja iekliegties, kad jau bija miruši. Visiem bija jāmirst.
Saldā asiņu smarža kairināja plaušas, bija palikusi vairs tikai tāda atvieglotības sajūta, kāda ir tad, kad zini, ko darīt.
Viņa visu nakti meklēja upurus. Krita vēl kāda sieviete, kas bija paslēpusies papardēs, nogalināšana nesagādāja Amberai nekādas grūtības.
Saule jau ausa, pārklājot visu ar zeltainu mirdzumu. Nē, viņai nebija jāpazūd, jo viņa nevienu vairs neklausīja. Naktī mira vēl pāris Kucēni, kas bija mēģinājuši viņu apturēt, bet VIŅAM nebija pa spēkam apturēt pašam savu radījumu. Viņa parādīs, ka nav nekāda rotaļlieta kā šie visi cilvēciņi.
-Mammu? – iepīkstējās kāda sīka balstiņa sievietei aiz muguras, un viņa pagriezās. Sāpes krūtīs ar milzīgu vilni atgriezās.
Murgi. Katru nakti. Meitene, kas sūta sievietei gaisa skūpstu uz atvadām. Smeldze. Asaras, kas līst pār acīm, kad meitene ar rudajiem matiem pazūd aiz sienas. Viņa satver gaisa skūpstu kā ko taustāmu, viņa jūt tā sāpju garšu uz lūpām. Paliek vairs tikai lietus skaļā šņākoņa, kad smagās lāses triecas dubļiem klātajā zemē. Viņa ir projām...
Amberai izlaužas zvērīgs kliedziens, kas tikai pa pusei atgādina cilvēka saucienu. Kāds puisis mēģina meiteni raut malā, taču viņa stāv kā stāvējusi, veroties meitenē. Viņa nezina, ko darīt. Sāpes pakrūtē pieaug, un viņa nometas zemē, saraudamās kamoliņā.
Ko es daru? Man taču visi ir jānogalina? Kāpēc es nevaru nogalināt to meiteni? Kāpēc tik ļoti sāp? – sieviete sev domās jautā, kamēr pār vaigiem līst asinis. Rīta dzestrums sāk dzelt ādā, lai arī saule ir jau gandrīz uzaususi. Kailā, sagraizītā miesa alkst pēc siltuma, un kāds viņai to sniedz.
Ambera paveras augšup. Tur stāv meitene no sievietes atmiņām, kas visvairāk sāp. Viņa ir uzlikusi vienu savu trauslo plaukstu uz sievietes pleca. No mazās rociņas nāk spēcīgs siltums, kas caurstrāvo visu sievietes augumu.
-Piedod, - meitene nošņukst, nu jau ar visu augumu piekļaudamās pie Amberas sakropļotā ķermeņa. Sieviete baidās izkustēties, it kā meitene varētu saplīst miljons drumslās. Bet vai tad tieši to viņa negribēja? Visus iznīcināt? Jā, bet kaut kas traucēja, sašķaidīt meitenes galvu pret milzīgo spīli.
Pēkšņi meitenes acis iepletās kā pogas, un viņa iesaucās, - Nē! Kīt!
Kaut kas smags triecās pret Amberas galvu, acis pieplūda ar asinīm, prāts miglojās, nepalika vairs nekas, izņemot meitenes seju acu priekšā un sauli, kas ausa, nesot jaunu sākumu. Blakus skanēja meitenes spiedzieni, un viņa gribēja celties, taču nebija vairs spēka.
Siltas saules strēles sildīja sievietes ādu, līdz viņa vairs nepamodās.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-65/667621
