Čā, jauna nodaļa!!! Piedošanu, ka nelieku biežāk, bet tā nu sanāk.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-60/665347
Kas ir medījums un kas ir mednieks?
Nakts pamazām sāka ietīt pasauli tumšās ēnās, un sāka atdzīvoties tumsas būtnes. Šur tur mežā pazibēja spožas acis, kurās atspīdēja pēdējie saules stari. Kāds spalgi iekliedzās, radot garu un tieptu skaņu, kaut kur nolūza kāds zariņš.
Pie debesīm parādījās liels, apaļš mēness, kas izstaroja sudrabainu gaismu, zvaigznes mirkšķināja, un pūta liegs vējiņš, izgaiņājot smago un sutīgo gaisu.
Mērija ieritinājās Kīta apskāvienos, vērodama zvaigznes un domādama par to, cik sāpīgi ir nomirt, kā tas ir. Kīts klusi šņākuļoja ar puspievērtām acīm. Entonijs slepus meta skatienus Mērijas virzienā, ar acīm glāstīdams viņas maigo seju un augumu, elpodams ar meiteni vienā ritmā. Viņš pievilka ceļgalus sev tuvāk un domas aizklīda pāri okeānam uz mājām.
Ītans nikni blenza uz Čaku, kas tupēja pie ugunskura. Viņš tajā iemeta vēl pāris sausus zarus, un gaisā uzvirmoja kvēlojošas oglītes.
Mortons centās iemigt, sakrustojis rokas pār krūtīm, bet visu laiku sanāca nokauties ar domām. Viņš atmeta ar roku domai palūgt kādam, lai iebelž pa pakausi, atslēdzot viņu, jo viņš varētu nepamosties, par ko komanda iespējams dabūtu sodu.
Harijs klusi sarunājās ar Helēnu, kasot savu bārdu, kas bija ataugusi, liekot viņam izskatīties krietni vecākam par saviem gadiem.
Henrieta vienmuļi noraudzījās kaut kur tukšumā, apcerot domu par meitu, kurai nule vajadzēja kļūt par māmiņu. Visu mūžu viņa bija vēlējusies tapt par vecmāmiņu, bet tagad viss mūžs bija nodzīvots veltīgi, atdodot to kādam citam.
Hūpers skūpstījās ar Madlēnu. Sievietes īsie, blondie mati laistījās sudrabainās krāsās, pat tumsā varēja redzēt, kā zied viņas vaigi. Vīrietis slidināja savas rokas pa viņas augumu, burzot sarkano topiņu.
Lai vai cik dažādas domas visiem nejauktos prātos, visi domāja tikai par vienu – kāpēc nebija soda? Amberu neviens nebija spējis atrast pēc viņas pazušanas. Un Mičels pēc tam neko neteica; skaļruņi klusēja visu atlikušo dienas daļu, kamēr viņi pludmalē ķēra zivis, no kurām vēderā bija radies patīkams siltums.
Klusums. Baiss klusums. Gaisā virmoja reizē miera, reizē šausmu aromāts, jo viņi zināja, ka Trakajam ir kaut kas padomā, īpaši jau Entonijs nojauta, uz ko Mičels ir spējīgs. Viņš nervozi knibināja pirkstus, ik pa laikam uzmezdams skatienu Mērijai un apslēptajiem skaļruņiem augstu koku zaros.
Trrrrnkšššš. Spalgi iekaucās skaļruņi, kas dažiem lika salēkties no miera, kas jau bija iezadzies apziņā. Tomēr tas nebija gluži īsts pārsteigums, jo bija zināms, ka Mičels ir kaut ko iecerējis.
-Sveiki, mani mīļie! Redzu, ka neguļat, tas labi. Domāju, ka atceraties šodienas nelielo starpgadījumu ar Mērijas māmiņu. Ar prieku varu sacīt, ka viņa ir nonākusi manās gādīgajās rokās. Viņa medīs kādu no jums, tā esmu viņai licis, bet jums kā komandai ir jāizdomā, kā tikt ar viņu galā. Ja atdosiet viņai viņas kāroto upuri, tas viņa liksies mierā uz kādu laiku, kamēr nedošu viņai jaunu mērķi, bet ja spēsiet viņu nogalināt, tad – lūdzu! Ceru, ka jauki pavadīsiet šo nakti, - Mičels nodiktēja noteikumus un atslēdzās no skaļruņiem ar spalgu pīkstienu.
***
Saldena smarža kairināja viņas nāsis, sāpes lika viņai kustēties uz priekšu – bēgt. Tālāk no sāpēm un viņa. Sieviete klupdama metās pāri saknēm un džungļu gūzmai, bet vīrietis metās Elainai pakaļ, gaudodams sāpju pilnās skaņās.
Elaina piespieda roku kaklam, kur bija iecirtušies Zvēra zobi, un pirksti kļuva slideni un lipīgi. Asinis lija pār viņas kaklu, pār kailo ķermeni, viņas niecīgās drēbes Zvērs bija norāvis baudas uzplūdos, tagad tās mētājās kaut kur meža biezoknī.
Tumsa lāgā neļāva Elainai orientēties, zari sāpīgi cirtās sejā, atstājot sūrstošas švīkas. Pēdas bija sadurstītas no asajiem zaru sprunguļiem un akmens šķembām.
Pēkšņi kāds uzmetās viņai no mugurpuses virsū, tādējādi nogāzdams zemē. Elaina sāpīgi sasita krūtis un ribas, uz mirkli aizcirtās elpa.
Spiediens no augšas mazinājās; kad, Elaina jau gatavojās celties, kaut kas apvijās ap viņas roku, tas bija glums un nepatīkams pieskāriens, un sievieti ar asu vēzienu apmeta otrādāk.
Nedaudzajos mēnesstaros, kas spēja izspraukties caur biezajām koku lapotnēm, Elaina redzēja, kā pār viņas augumu pārliecas melna ēna. Viņas sejai pietuvojās pēc asinīm dvakojoša galva. Uzbrucējs ar garu spīdīgu mēli nolaizīja sievietes vaigu, tā acis spīdēja kā meža zvēram. Svešais dziļi ievilka krūtīs gaisu, ieelpodams Elainas smaržu, nosprauslājies tas nikni piegrūda melno taustekli sievietes kaklam un savāca asinis.
Elaina šausmās trīcēja, redzot briesmīgo radījumu, kas jāteniski sēdēja uz viņas auguma, spiežot to pie zemes. Viņa vēroja, kā radījums laiski izvij taustekli un piegrūž to mutei, no kuras spraucās laukā milzīgi zobi, kas bija nosmailināti kā adatas. Radījuma mute bija izgriezta vēl lielāka, un deguns šķita nogriezts, atstājot tikai divus caurumus sejā. Un acis... tās gailēja kā ogles.
Radījums izdvesa aizkaitinātu gārdzienu un nospļāvās. Pēkšņi ar rāvienu tas aizlidoja projām, un Elaina pamanīja Zvēra masīvo stāvu pret mēness spožo gaismu. Neradījums vārtījās pa paparžu klājienu, un Zvērs lieliem, ātriem soļiem burtiski pielidoja pie Elainas, kura gulēja zemē gluži sastingusi.
-P...pie...piedod, - viņš saraustīti izmocīja, pieraudams sievieti stāvus kājās un pieglauzdams pie spalvainajām krūtīm. Viņš maigi izslidināja roku cauri viņas ogļu melnajiem matiem un piespieda savu muti viņas lūpām.
-Tev top piedots, - viņa izdvesa, pieglauzdama galvu viņa noaugušajam vaigam. Ķermeni piepildīja silts miers, viņa jutās pasargāta, un visas šausmas šķita aiz muguras.
Kad viņa atliecās, lai ielūkotos Zvēra acīs, tad vīrieša augumu momentā pārklāja asinis. Elaina izdvesa klusu gārdzienu un palūkojās lejup. Cauri viņas vēderam bija izurbusies neradījuma milzīgā spīle. Ar rāvienu tā tika izrauta, un sieviete ielukojās Zvēra sejā, kurā dzīvas kūsāja šausmas.
Cik vien ātri varēdams, bet saudzīgi, viņš atstutēja sievieti pret koku, taču neradījums bija jau projām, atstājot aiz sevis asiņu smārdu. Zvēram acu priekšā vēl rēgojās tā triumfālais smaids par paveikto.
Vīrietis sakņupa pie Elainas ķermeņa, glāstīdams viņas matus. Viņa bija aizgājusi dažās sekundēs. Viņš bija ļāvis vaļu dzīvnieka instinktiem. Ja Zvērs nebūtu savu dievi sabaidījis, tad nekas tāds nenotiktu. Kāpēc kaut uz mirkli viņš nevarēja justies patiesi laimīgs?
Viņš ar plaukstu pārvilka pāri sievietes acīm un ielika galvu viņas klēpī, ceļgalus pievilkdams sev cieši klāt. Kas viņš par Zvēru, ka nespēj nosargāt savu ģimeni un laimi. Vientulības skaudrās sāpes atkal piepildīja viņa vēnas un sirdi, tās izplatījās kā inde, liekot ķermenim raustīties no elsām. Asaras. Tās bira pār viņa vaigiem kā lieli, smagi dārgakmeņi.
Atriebību. Vairāk viņš neko nevēlējās. Viņš atkal bija viens un pamests, kamdēļ vairs dzīvot?
Viņš uzspieda uz sievietes nedzīvajām lūpām vēl pēdējo skūpstu un ienira mežā, sāpju un atriebības kāres dzīts. Viņš nezvēru atradīs.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-62/666009
