Čau! Šodien vēlos pateikt, ka nodaļas līdz septembrim laikam būs tikai tad, kad man tiešām nebūs darāmā. Pēdējais gads vidusskolā, un šī būtībā ir mana pēdējā normālā vasara, un palikušas vairs tikai dažas dienas, bet vēl tik daudz lietu, ko es vēlos izdarīt. Tāpēc aplam neņemiet pie sirds, rakstīšana man ir svarīga, bet šīs pēdējās dienas vēlos pavadīt tālāk datora.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-55/659331
Pātaga
-Rik! Tu esi mans varonis! – Emīlija apskāva puisi, kas ar delnu slaucīja asinis no zoda. Tās krājās viņam mutē no izlauztajiem zobiem. Viens priekšzobs augšžoklī bija nolauzts šķērsām, un viens apakšžoklī bija pilnībā nolūzis, ka palikusi bija vairs tikai sakne. Visi viņam uzgavilēja, izņemot Džeimsu, kas nikni glūnēja uz saviem kāju pirkstiem.
Lietus gāze nebija mitējusies pilnībā, taču izcirto laukumu varēja redzēt gandrīz pilnībā. Tomēr zibens uzplaiksnījumi gan plaiksnīja tik pat bieži, plēšot debesis uz pusēm kā papīra strēmeles. Zibens šautras nemitīgi lodāja pa melno mākoņu ēnām, izgaismojot tumsā iegrimušo salu.
-Apsveicu ar uzvaru, lai arī trusi paņēma kāds cits, bet uzdevums jums ir rokā! Tomēr zaudētājiem jāsaņem zaudētāju balva, ko viņiem sniegsiet jūs, - Mičels deva nākošos rīkojumus.
Kucēni viņus gandrīz vai nepacietīgi bīdīja uz otru laukuma galu, kur stāvēja uzstādīta koka konstrukcija. Viņi to atpazina, jo paši vēl nesen bija uz tās karināti. Meitenēm īpaši varēja redzēt sarkanās rētas uz muguras, kas neļāva naktīs gulēt.
Neviens negribēja ticēt, ka viņiem pašiem jāsit otras komandas cilvēki, kas stāvēja bailēs sarāvušies, jo zināja, ka tas sāp, no tiesas sāp.
-Mani vīri palīdzēs ar piesaitēšanas darbiem, bet pātaga gan būs pašiem jācilā. Katrs no zaudētājiem saņems piecus cirtienus, katrs no uzvarētājiem jums to sniegs, viens cirtīs divas reizes. Bet pielūkojiet, lai tie ir normāli vēzieni, nevis papliķēšana, savādāk var gadīties, ka otrs dabū pāris cirtienus plusā. Tad varēsiet sākt otro uzdevuma daļu.
Kustējās tikai Kucēni, kas paklausīgi vērpa auklas. Viņi paķēra vienu no otras komandas un piesaitēja pie karātavām līdzīgās konstrukcijas. Pirmajam pātagu rokās iespieda Rikam kā jau uzdevuma varonim.
Viņš sažņaudza slideno rokturi, nespēdams to pacelt. Priekšā karājās sieviete ar gariem, melniem matiem, kas garās šķipsnās plūda pār tās seju, baltā kleita bija viscaur izmirkusi, kļūdama caurspīdīga, atklājot rožaino krūšturi. Viņa cieši aizvēra acis, pat necenzdamās palūkoties uz Riku. Iespējams tā būtu savā ziņā atvainošanās. Skatiens. Viņš zināja, ka tas spēj izteikt daudz.
Viņš pacēla roku, bet tā likās stīva un nepaklausīga. Jāsit, lai paliek švīkas, savādāk viņa dabūs vēl vairāk cirtienus. Riks zināja, ka viņam otru komandu vajadzētu ienīst, taču viņš to nespēja, zinādams, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā viņš pats – brīvību alkstoši. Un neviens nevēlējās just vairāk sāpju.
Riks jau gribēja cirst, kad pamanīja, ka no sievietes kreisās rokas plūda asinis. Plaukstu pat nevarēja savilkt normālā dūrē, jo no diviem pirkstiem bija palikuši tikai stumbeņi. Jēziņ! Vai tiešām viņiem nepietika sāpju?
-Cērt, lai tas viss ātrāk ir galā! – sieviete iekliedzās.
-Nē, - Riks izlēmīgi papurināja galvu. Viņš palaida vaļā savas rokas pirkstus, ļaudams pātagai izslīdēt no tvēriena. Puisis nolieca galvu un vērās, kā tā kā palēlinājumā krīt, tās gals, šķaidīdams ūdeni un dubļus, nokrita zemē, šķita, ka katra lāse gaisā sastingst. Nē – viņa galvā atbalsojās viens vārds.
-Dari to, pie velna! – sieviete iekliedzās, - tūlīt!
-Nē! – Riks iesaucās un tieši tajā mirklī pret viņa seju triecās varena dūre, ka puisis pat nepaspēja apjēgt, ka ir ar seju dubļos. Apziņa aizmiglojās, atstājot tikai lietus pakšķināšanu pret zemi.
***
Mērija sakoda zobus, zinādama, ka sekos sāpes. Helēnu pirmīt sakapāja pātaga no kādas meitenes rokas, kas izskatījās nikna, bet reizē bezspēcīga.
Lai galva negrieztos, viņa aiztaisīja acis tāpat kā to darīja Helēna. Piemirkušais apģērbs bija atstāts meitenei mugurā, un viņa zināja, ka pātaga tam spēj izšauties cauri tāpat kā zibens debesīs.
Virve griezās delnās, kamēr pašas svars vilka viņu lejup. Lietus bija jau izmērcējis katru viņas ķermeņa šūniņu.
Gaisu pāršķēla smalka skaņa, ar kādu parasti garām aiztraucas zvirbulis, Mērija juta saspringstam muskuļus, un sirds vai leca laukā pa muti. Pātagas dzelžainā mēle nolaizīja viņas muguru ar skaļu plīkšķi, kā plīstu kāds drēbes gabals. Meitenei izlauzās kliedziens – dziļš un spēcīgs kā dziļas pasaules sāpes. Viņas mugura izliecās, kad tai pārskrēja pāri vēl viens vēziens.
Viņa juta, kā pār slapjo ādu slīd gumijotā, melnā čūska, atstājot uz tās dziļas vātis, nu kurām plūda asinis. Pātaga gandrīz vai dejoja slaidos lokos pār muguru. Pēc pēdējā šņāpiena Mērija vairs nespēja pat pakliegt. Lai arī tikai pieci, bet tās bija viņas dzīves neciešamākās minūtes.
Kucēni gandrīz vai maigi nolaida meiteni zemē, un pie karātavām piesaitēja Kītu. Mērija atbalstījās pret Entonija trīcošo ķermeni. Viņam arī bija bail. Vīrietis gandrīz vai nepieskārās meitenei, tikai pieturēja, lai viņa turētos kājās.
***
-Prieks, ka visi ir veseli un pie samaņas, vai ne Rik? Lai nu paliek! Rik, ņem no muciņas laukā uzdevumu un lasi skaļi! – Mičels pavēlēja.
Puisis ar drebošiem pirkstiem izņēma no mučeles mazu, rūsganu lapeli, uz kuras bija uzšņāpti pāris vārdi, kas veidoja teikumu, viņš lasīja, - Zem zemes ir paslēpta divdesmit viena tāda pati muciņa kā šī, jūsu uzdevums ir katram atrast pa vienai un izēst tās saturu. Uzvarētāji var sākt desmit minūtes ātrāk. Komanda, kas būs nolikusi sev priekšā visas muciņas, kas būs iztukšotas kuņģī, uzvarēs. Muciņu saturu nedrīkst izmest zemē.
-Ļoti labi! Sāksim? Protams, ka sāksim! – Mičels iegavilējās.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-57/660363
