Čāv! Liels paldies man jāsaka http://spoki.tvnet.lv/profils/Paarty-Haards, kas pasvieda man ideju jaunam uzdevumam, otrā uzdevuma daļa būs nākošajā nodaļā . Protams, paldies arī citiem lasītājiem, kas turpina lasīt manu stāstu, ja arī kāda nodaļa neizdodas.
Ja citiem maniem lasītājiem arī ir kāds domu grauds, ko pasviest, tad rakstiet vēstulē, lai man iedvesmas netrūktu, un sekotu jaunas daļas regulāri. Droši! J
Iepriekšējā nodaļa:http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-54/659197
Trusis
Ik pa laikam debesis uzzibsnīja spožā krāsā, izgaismojot satumsušo mežu un cilvēku stāvus, kas pa to kūlās uz priekšu kā skudras, kas raitā solī dodas mājās, taču nekādu māju nebija. Bija kārtējais uzdevums, un neviens nezināja, kas būs jādara. Tas šausmināja visvairāk, jo krūtīs nemitīgi dzēla ass dzelonis, kuru nemaz nevarēja izvilkt laukā, tas skrāpēja pie katras ieelpas un sirdspuksta, ka nemaz negribējās ne dzīvot, ne elpot.
Smagas lietuslāses krita Hannas blondajos matos. Džeimss nemitīgi stutēja meiteni, lai viņa nenoveļas dubļainajā zemē. Lietusgāze bija tik spēcīga, ka, izstiepjot sev priekšā roku, varēja redzēt tik līdz elkonim. Gaiss šķita kā balti pelēks palags vai bezgalīgi bieza siena, kurai burtiski jāpeld cauri.
Kad lietus sitās pret zemi, skaņa bija tāda, it kā salts ūdens gāztos pāri sakarsušam metālam, nelielā taciņa bija pārvērtusies dubļu upē, atsedzot šķautņainus akmeņus, kas neganti durstīja basās pēdas. Smagas augu lapas sitās cilvēkiem sejā kā spēcīgi pliķi. Dārdieni virs galvas liktu sarauties pat visspēcīgākajam vīrietim. Apkārt burtiski valdīja mežonīgi skaļu trokšņu kakofonija.
Par to, ka viņi nonākuši uzdevuma vietā, liecināja straujā Kucēnu apstāšanās. Divi ar smagām mačetēm bija cirtuši taku cauri džungļiem, viens vilcies rindas galā, pieskatot, lai visi paliek uz takas un nenoklīst vai neaizbēg.
Cauri troksnim knapi var dzirdēt skaļruņus, kuros Mičels diktē noteikumus. Hanna cenšas savākt matus, jo tie līdz ar ūdens straumēm pār pieri lien acīs, viņa nesadzird noteikumus un atjēdzas tikai tad, kad puiši jau ir sabāzuši galvas kopā, lai labāk varētu apspriesties.
Hanna pamanīja, ka meitenes stāv atstatus, nemierīgi lūkodamās apkārt.
-Kas jādara? – Hanna jautāja.
-Ko? – Emīlija iebļaujas.
-Kas ir... – Hanna nepaspēj pat pabeigt atkārtot jautājumu, kad puiši jau mērķtiecīgi sadodas rokās. Meitenes roku satver kāda cita no ūdens slapja roka, sākumā viņa grib ar spēku to izraut no tvēriena, taču aptver, ka to dara visi.
-Kas jādara? – Hanna noaurojas Džeimsam gandrīz pašā ausī.
-Jāmeklē trusis ar uzdevuma turpinājumu, bet ir tikai viens trusis, ja mēs to atradīsim pirmie, tad iegūsim desmit minūtes otrajā posmā, bet, ja to neiegūsim, tad dabūsim ar pātagas cirtienus, - Džeimss pārkliedza aurojošo lietusgāzi. Puiša roka meiteni patīkami sildīja, kad pār muguru lija auksti sviedri un lietus, kas gāzās acīs, burtiski padarot viņu un citus aklus.
-Atkal? – Hanna neticīgi iesaucās.
-Mums jāatrod tas trusis! – kliedza nu jau kāds cits.
Kājas slīdēja dubļos, un pēdas nemitīgi tika traumētas uz nesen nocirsto bambusu un citu krūmu palikušajiem asumiem, bet viņi turēja viens otra riku kā skrūvspīlēs.
Lietus laikā taču neko nevar atrast.
Viena doma visus pavadīja, bet cerības viesa, ka trusis mēģinās noslēpties no ūdens gāziena no debesīm.
Viņi nolēma atraisīt plaukstas, jo tā vieglāk bija noturēt līdzsvaru, tagad arī katram rokās atradās pa garam zaram vai kaut kam tamlīdzīgam, lai varētu izbakstīt katru krūmu savā priekšā. Cilvēku grupiņa pamazām virzījās dziļāk džungļos, tālāk no izcirstā laukuma, kas droši vien tika izmantots citās reizēs.
Vīrieši uz kājām turējās stabilāk, bet bieži klupa paši pār savām lielajām pēdām, taču tiem nācās balstīt arī sievietes, kas klupa pār pa zemi ložņājošām stīgām un saknēm. Īsie zibens zibšņi noderēja, lai aplam nenoklīstu no pārējiem, bet pārējā laikā nācās iet ar izstieptām rokām, bieži sanāca uzgrūsties otram virsū, taču tā vismaz bija zīme, ka komanda ir tepat blakus.
Daudzi atcerējās dzeļošās pātagas cirtienus, ka gluži neviļus solis tapa raitāks. Nevienam nebija vēlme to piedzīvot atkal, īpaši jau Rikam, kas toreiz saņēma dubultu devu.
Viņš priekšā samanīja baltu zibsni, bet tas nebija zibens. Kaut kas maziņš lavierēja starp papardēm, cenšoties noturēties uz kājām.
Riks nespēja vien nopriecāties par veiksmi, viņiem nebūs jācieš no pātagas svelošās astes. Puisis metās uz priekšu, ignorējot zilās šķipsnas, kas grauza acīs, jo svarīgāk bija uzvarēt. Viņš metās uz priekšu, bet tur jau iznira cits stāvs, kas nebija no viņa komandas, tas bija īss vīrietis ar īsu kazbārdiņu kā ķīnietim, bet pēc ķīnieša viņš īsti neizskatījās.
Vīrietis te lūkojās uz trusi, te uz Riku. Viņi saskatījās un zināja, ka neviens nevēlas tos nolāpītos pātagas cirtienus. Būs cīniņš.
Riks metās pirmais, pirms otrs vīrietis bija pat pakustējies. Lietus pamazām mitējās, bet tāpat varēja redzēt labi ja divu metru attālumā, tā kā pastāvēja iespēja, ka viņš uzbrāzīsies virsū vēl kādam no otras komandas.
Baltais trusis bija viss nošķīts ar brūni melniem dubļiem, tā kažociņš bija viscaur izmircis, trusim ap kaklu bija neliela muciņa, kurā noteikti bija nākošais uzdevums.
Rikam pēkšņi paslīdēja kāja, un puisis ar seju ievēlās dubļos. Šķita, ka no krūtīm izsists viss gaiss. Viņš sajuta, kā tiek parauts uz augšu. Puisis ielūkojās Maikla iedrošinošajā skatienā.
-Nepadosimies! – Maikls uzsauca Rikam, un abi metās pakaļ trusim, kas nebija diez ko ātrs, jo tā ķepas dubļos slīdēja, neļaujot veikt garus lēcienus.
Gar Rika acīm aizzibēja melna ēna, viņš paspēja atliekties, bet trieciens trāpīja Maiklam, tas laikam arī bija kāds no otras komandas, Rika skatiens sastapās ar Maikla skatienu, tas bija iedrošinājuma pilns, tēvs nekad uz Riku tā neskatījās. Nekad. Un jaunekļa spēki auga augumā, viņa kājas pašas nesa ķermeni uz priekšu. Viņš zināja, kā izpelnīties pārējo simpātijas, lai par viņu nebalsotu, tad Džeimss viņu nevarēs tā vienkārši novākt no ceļa.
Trusis kūņojās zem kādas pamatīgas saknes, tas bija iesprūdis. Uzvara bija tik tuvu...
Vēl kāds trieciens nogāza Riku no kājām. Tikai tas nebija neviens no otras komandas. Vīrietis izskatījās mežonīgs, jo bija viscaur noaudzis ar melnām spalvām, vietām tās bija biezas, vietām plānākas. Viņa zvērojošās acis lika atminēties paša nodotu cilvēku. Johans. Bet vienmēr bija jābūt kādam, kuru izbalso, tas varēja būt jebkurš. Bet Johans nelūkojās uz Riku, viņš lūkojās sāņus.
-Nē, nē! – Riks iesaucās, kad Johans metās uz truša pusi.
-Pagaidi! Tu dabūsi trusi, tikai atdod man to mučeli! – Riks atkal sauca, bet Johans nepievērsa puisim nekādu uzmanību, viņa prioritāte bija medījums.
-Paklau! – Riks kliedza, taču viņam garām panesās jau cits vīrietis – tas ar ķīnieša kazbārdiņu. Viņš ātrumā pagrāba trusi, bet Johans to paspēja izraut, pirms vecais vīrietis paspēja iekliegties. Riks metās virsū Johanam, tverot pēc truša, kas locījās vīrieša paceltajā rokā, otra roka kulstīja gaisu. Viņš metās skriet, bet Riks paspēja to lēcienā sagrābt aiz potītēm, un Johans ievēlās ar krūtīm dubļos, nošķiežot papardes ar sīkām dubļu piciņām.
Vīrietis no otras komandas jau bija uzmeties virsū Johanam, spiežot to pie zemes un snaikstīdamies pēc truša. Mazais dzīvnieciņš spirinājās vēl sparīgāk briesmu priekšā. Rikam tā kļuva gluži vai žēl, bet viņš domas aizmeta projām un tvēra pēc truša, to apkļaudams ar savu ķermeni.
Puisis trusim uzmetās virsū ar visu savu svaru, mazā radībiņa izdvesa gaudulīgas un šņācošas skaņas, tas pat paspēja iekampt Rika plaukstā. Ar pēkšņu rāvienu kāds parāva trusi, bet Riks palika sakūņojies ap izmirkušo kamoliņu kā māte ap savu bērnu. Kā sauss zars nokrakšķēja truša kāja, kad to no jauna rāva projām.
Nu kad viņš ziņos par uzvaru, Riks nodomāja, turēdams trusi tik cieši, cik varēdams. Viņš trusī iekodās pat ar zobiem, jo truša kažoks bija palicis gandrīz vai glums no ūdens.
Ar strauju rāvienu trusis izlidoja no puiša tvēriena, viņš vēl tikai pamanīja džungļos aizzibam divas spalvainas kājas, kas nesa Johanu projām kā bultu.
-Idiots! – vīrietis no otras komandas nolamājās uz Riku, - atdevi tam to trusi, ko tagad?
Riks neatbildēja, bet pie sevis pasmaidīja. Viņam plaukstā cieši iegūlās mazā muciņa no truša kakla. Bija to vērts. No rāviena viņam izlauza vienu vai divus zobus, kas tagad neganti asiņoja, taču viņa rokās dusēja uzvara.
Droši, sviediet savas idejas uzdevumiem!
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-56/659731
