Sveiki, jauna nodaļa.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-56/659731
***
Petija pastiepa roku un pagrieza skaļāk automašīnas radio, lai labāk sadzirdētu, ko saka ziņu diktors. Tas bija viņas ik rīta rituāls – ziņās dzirdēt kādus jaunumus par Tiprija salas lietu. Katru rītu pēc galvenajiem notikumiem vienmēr kaut ko pateica, jo tā bija milzu traģēdija un mistērija, ka nebija iespējams to vienkārši ignorēt.
Ziņu diktors maigi vīrišķīgā balsī ziņoja par notikumiem ārvalstīs. Kārtējie teroristi uzspridzinājušies... Apzagti veikali... Prezidenti ierodas pie prezidentiem vizītēs... Bankas bankrotē... Meitene pakārusies... Vietējie notikumi... Autoavārija... viens cietušais...
Viss saplūda vienā, jo pašlaik tas Petijai neizraisīja nekādas emocijas, galvenais – dzirdēt „Tiprija sala”, šis vārds bija iezīdies sievietes prātā kā slimība. Viņas prātā viss bija savēlies vienā lielā juceklī, bet gluži vai ar melnu tinti visam pāri bija uztriepti vārdi Tiprija sala un Ītans.
Cik ilgi viņa vēl melos mazajiem dvīņu puikām, ka tēta ceļojums ir aizkavējies? Trīspadsmitgadīgais dēls zināja, ka tēvs ir pazudis. Citkārt tas būtu bijis ideāli, kad dēla bērni čalotu dīvānā, apspriezdami, kurš no pokemoniem ir labāks, bet visi šie sīkumi lika sievietei nepārtraukti domāt par dēlu, par viņa sievu, kas mierinājumu rod darbā. Petija vienmēr viņu satika pārstrādājušos un negulējušu ar sarkaniem pleķiem klātu seju. Viņas rokas bija piepampušas no viesnīcas numuriņu tīrīšanas, bet Deina atteicās no atvaļinājuma, ko viesnīcas vadība bija gatava piešķirt vīra pazušanas dēļ.
Pa radio atskan pazīstamie vārdi, un Petija ieklausās, - Joprojām notiek cilvēku meklēšana, bet tā nesniedz nekādus rezultātus. Policija izvirza arvien jaunas versijas par notikušo. Izsakām līdzjūtību ģimenēm. Turpiniet sekot līdzi jaunumiem.
Petijas acis uz mirkli aizmiglojas, taču viņa aši liek sev saņemties, jo atrodas pie stūres, taču sirds lūzt. Atkal nekā. Viņa reizēm prātoja, kas gan būtu labāk? Viņi varētu atrast Ītana līķi okeāna viducī, tiktu novadīta bēru ceremonija, un viņa mēģinātu tikt pāri sāpēm, bet varētu arī mūžīgi neatrast Ītanu, tad viņa varētu apcerēt visādas domas, kas noticis ar dēlu, varbūt pat sagudrotu pasaciņu, ka ar dēlu viss ir labi, liekot sirdij iekšēji, lēnām noasiņot.
Spēji sieviete uzspieda uz bremzēm.
Jau sen viņa vēlējās apciemot Greju, jo viņa ilgi nav bijusi darbā. Priekšnieks tika minējis, ka viņa ir slima, un vīrs lūdzis viņu uz laiku atbrīvot no darba pienākumiem, taču Greju ne reizes nebija piezvanījusi pat Džesikai, kas bija viņas labākā draudzene.
Petija novietoja mašīnu iepretim Grejas mājai, kas izstaroja staltumu, bet reizē arī svešādu aukstumu, it kā tā būtu pamesta. Tomēr, izkāpdama no mašīnas, viņa sazīmēja sīkas dzīvības pazīmes – rūpīgi nopļauts mauriņš un apcirpts dzīvžogs, pastkastītē nerēgojās neizņemtas vēstules, uz lieveņa ziedēja puķes mazos, sarkanos puķupodiņos.
Šaurām betona plāksnēm klātais celiņš veda sievieti tuvāk mājai, bet reizē viņai uznāca vēlme griezties apkārt un mesties projām, spiedzot kā mazai meitenei. Tomēr Petija sakārtoja pelēko kostīmu, atglauda no pieres melnu, nepaklausīgu matu šķipsnu un devās taisni uz priekšu.
Viņa stingri piespieda zvana pogu, un drīz durvis atvēra Grejas vīrs. Viņš izskatījās vecāks, nekā pēdējā reizē, kad Perija viņu satika. Vīrieša skatiens sākumā šķita kā iztramdītam medniekam, taču tas atmaiga. Viņam mugurā bija parastas treniņbikses un zaļš krekls, kas izskatījās sagumzīts, viņa mati bija izspūruši un kā liels ērkulis apņēma viņa seju. Gaisā uzjundīja skūšanās losjona smarža, kas norādīja, ka viņš nesen skuvies.
-Sveika, tu laikam esi Petija, - vīrietis pirmais ierunājas, - Grejas darba kolēģe, vai ne?
-Jā, es ierados apraudzīt Greju, uzzināt, kā viņai klājas, - Petija draudīgi ierunājas, cenšoties ielūkoties mājas dziļumos.
-Viņa nejūtas īpaši labi. Sākumā pamatīgi saaukstējās, ja nebūtu vedis pie ārsta, tad neatklātu, ka viņai ir progresējusi kuņģa čūla, - Mičels aši paskaidro, un Petija jūt, ka vīrietis kaut kur steidzas.
-Drīkst viņu apraudzīt? – sieviete neatstājas.
-Diemžēl viņa nejūtas īpaši labi, tāpēc es arī paņēmu atvaļinājumu ātrāk. Biju iecerējis paņemt to vasaras otrajā pusē, bet tā nu sanāca. Sibilla aizbrauca vasaras nometnē, kas saucas vecmammas pankūkas ar mellenēm, - Mičels iesmejas, bet Petija tikai pēc brīža saprot, ka tā nav īsta nometne, bet gan viņa tiešām ir pie vecmammas, ej tu zini, kā mūsdienās dēvē tās nometnes.
-Nodod sveicienus viņai no manis, lai veseļojas. Lai man piezvana. Uz redzēšanos, - Petija atvadās un straujā solī dodas uz mašīnu.
-Atā, nodošu sveicienus, - Mičels viņai vēl uzsauc, aizvērdams aiz sevis durvis.
Sievieti nepamet iekšējā sajūta, kas brīdina par kaut ko nelāgu. Bet tā tam nevajadzētu būt. Vīrs rūpējas par sievu, kas nejūtas labi, mazā pie vecmammas kā visas vasaras, viss sakopts, taču instinkti kliedza, ka kaut kas nav tā kā vajag. Aizdomīgi šķita tā kuņģa čūla, iespējams Greja pārcentās ar trešdienas čilli vakariem, kad viņa varēja notiesāt aso, sarkano piparu, bez jel kādām emocijām, iespējams tas bija no tā, bet viņas to darīja jau pāris gadus, tērzējot kopā ar priekšnieku. Vēl nekad viņa nebija sūdzējusies par vēdersāpēm pēc tāda asuma.
***
Melisas rokas iegrima dziļi dubļos, meklējot muciņu, taču rokas tikai sagramstīja akmeņus un koku saknes. Sajūta bija, kā gremdēt rokas vēl siltā mannas putrā tikai šķidrākā. Dubļi nepatīkami žļerkstēja un šķaidījās uz visām pusēm.
Sieviete ar ceļgaliem pašļūca vēl uz priekšu, taustoties pa dubļiem. Kāds iekliedzās, ka ir atradis muciņu, un Melisu sagrāba panika, ka viņa neatradīs, ka iegāzīs komandu.
Otra komanda nepacietīgi mīņājās, gaidot savu kārtu, gaidot, kad varēs mesties dubļos. Viņu sejās zibsnīja gaidas un sāpes. Melisai pārskrēja tirpas, iedomājoties dzelošo pātagu uz savas ādas. Par ko viņi vispār cīnījās? Kāda bija balva? Izbalsošana? Pārtika?
Viņas domas aizgaiņāja pēkšņā lietusgāze, kas bija atsākusies. Pirmīt jau varēja samanīt blāvus saulesstarus, bet debesis nu jau atkal bija tumša smaguma krāsā, lielas lietuslāses krita Melisas acīs.
Viņas nagi noskrapstēja pret kaut ko cietu, sākumā šķita, ka tā ir kārtējā sakne, taču pirksti nu jau sataustīja ko gludāku un lielāku, bet tas nebija akmens. Un sievietes pirksti drudžaini sažņaudzās ap mazo muciņu, it kā tā būtu atslēga uz mājām. Protams, par to viņi un viņa cīnījās ar visu sirdi un dvēseli – par mājām. Tikai dvēseles liesma pamazām dzisa, atstājot svelošu tukšumu krūtīs. Katra nāve dzina sāpīgas naglas vietā, kur vēl mita dvēseles druskas. Drīz tur mitīs vairs tikai nekas.
Viņa izrāva muciņu no zemes un ļāva, lai to noskalo lietus. Kā caur tumsu viņa vadījās pie savas komandas, vairāki vēl meklēja savas mucas, bet daži jau stājās bariņā ar mazajām muciņām drebošajos pirkstos; viņa atpazina Maiklu, mazo Trišu, Hannu un Riku.
Kā pēc signāla laukumā metās otra komanda, kas ienira dubļainajās peļķēs, rakājoties irdenajā zemē, drīz vien visi bija notriepušies līdz ausīm ar dubļiem. Melisa pasmaidīja pati par sevi, jo nebija daudz tīrāka, bet lielu daļu dubļu bija nomazgājis lietus.
-Varbūt jau tukšojam laukā? – Riks nedroši ierunājas, pakratīdams mučeli pie pašas auss, kaut kas dobji grabinās pret tās sienām.
-Man bail, - Triša nosaka, vērsdama acis pret zemi, un Maikls iedrošinoši apķer viņas plecus.
Melisa ar klusu paukšķi atver muciņu un gandrīz nomet to zemē, bet savaldās, jo zina, ka, nometusi to, nekad nepacels.
-Kas tur ir? – Maikls ielūkojas Melisas rokās un atraujas ar saviebtu seju, - es savu laikam vaļā nevēršu, bet man laikam nav izvēles.
Melisa pa mučeles dibenu paripina baltos acābolus, kas no malas atgādinātu parastas bumbiņas, mierinājumu sniedz tas, ka acis ir mazākas nekā cilvēkiem, bet tās tāpat izskatās pretīgi un baisi. No acīm vēl stiepjas audu un asinsvadu stiegras, kas vijas acāboliem apkārt kā tārpi, bet... Melisa klusi iekliedzas, un tie arī ir tārpi, kas lodā pa acu vidiem, tik sīkas kustības gandrīz var nepamanīt.
Sieviete novēršas no savas mucas satura un palūkojas uz Maiklu, kas saviebis seju lūkojas savā muciņā.
-Kas tev ir? – Riks pajautā, aiztaisīdams savu muciņu un, palūkodamies uz Melisu, piebilst ar smīnu sejā, - tas lien ārā.
-Man ir laikam kādu sīku zvēriņu iekšas,- Maikls saviebies saka.
-Un tas ir jāēd? – Triša no muciņas izvelk sīku, rozātu radījumu, kurā Melisa sazīmē peles mazuli. Negribot, viņa norīstās.
-Pie velna, kā lai es sagremoju akmeņus? – pie viņiem pienāk Džeimss ar atvērtu muciņu.
-Tev būs aizcietējumi vārda tiešākajā nozīmē, - Triša nosmīkņā.
-Divas saujas akmeņu, - Džeimss nosvilpjas, - jāsāk rīt lejā.
Melisa pat nepasēj iedomāties, ka varētu nemanot izmest acis no mučeles, kad pie viņiem jau sardzē ir nostājies viens no Kucēniem.
Melisa starp īkšķi un rādītājpirkstu satver vienu no glumajām un tārpu pilnajām acīm. Viņa cieši aiztaisa acis un rij nost.
Nākošā ndaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-58/662152
