Čav! Jauna nodaļa, kas ir neliels ieskats šī psihomaniaka pasaulītē.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-3/643030
Viņi pieder man
Vīrietis slapji nošmakstināja savas biezās lūpas, uz kurām vēl mirdzēja kafijas lāses. Viņa acis apmierināti lūkojās monitoros, kuros varēja redzēt viņa cilvēkus. Viņa cilvēkus. Ha. Tie visi piederēja viņam.
Tumšajā istabā vienīgais gaismas avots bija spožie monitori. Kakti bija tumši kā apdzisusi elle, skapjos kārtojās mapes ar papīriem. Papīri... Visa informācija, ko vien varēja iegūt par viņiem, mazajām niecīgajām radībiņām, kas tagad kūļājās pa pludmales smiltīm. Nejauši izvēlēti cilvēciņi, taču viņš zināja par viņiem visu, arī daudzu slēptākos sapņus.
Sacīt jau varēja sacīt, ka pirmajā pārbaudījumā tika veikta izloze, jā citos vairāk vai mazāk tā būs, kad būs palikuši tikai viņa favorīti. Jā, daži tiešām bija sprigani. Piemēram, tā meitene Lūsinda Nolana. Viņš bija iecerējis, ka viņa nobeigs Timu, bet būtībā bija jau vienalga, tā sīkā tāpat nemainītu neko. Vienīgais... Lūsinda spēja nogalināt savu mazo māsiņu, pat nedomājot, ka viņas mamma uz to noskatās. Tas lika melnmatainajam vīrietim saraukt pieri un aizdomāties, taču viņš atkal pievērsās notiekošajam, zibinot pa ekrāniem savas melnās un zvērīgi spīdošās acis.
Viss notika pēc plāna, lai gan daudzi vienkārši sēdēja smiltis un pinkšķēja kā tādi bērni. Viņi labāk gaidīja, kad pārējie divi apvienosies un nogalinās trešo, nevis pirmie metīsies glābt savu dzīvību. Tādā ziņā Lūsinda viņam patika.
Viņš iestrēba vēl vienu malku kafijas, bet izspļāva to. Pārlieku auksta un pretīga. Viņš nolika krūzīti malā un dziļi iegūlās mīkstajā ādas krēslā. Smagi atspēries ar kājām, vīrietis apgriezās vairākus griezienus, skaļi smiedamies. Bauda. Viņš izbaudīja katru baiļu dvesmiņu, kas izstrāvoja no ekrāniem. Lielākam apmierinājumam viņš pagrieza skaļāk skaņu. Jā, tā bija labi. Atlikusi vēl pusstunda. Cik garlaicīgi, bet nu viņam bija jābūt arī cilvēkam. Jādod laiks un tā tālāk.
Vēl pusstunda un viņš dos saviem vīriem pavēli nogalināt nenogalinātos trijotnē. Viņi zināja, kas būs jānogalina, ja nu kādā trijotnē kāds nav nogalināts. Paliks tikai interesantākie cilvēciņi.
Bīstama situācija izvērtās malējā ekrānā, kur varēja redzēt cīkstamies Lūciju, Klēru, Paliju. Viņš gribēja, lai paliek Klēra un Lūcija, taču Palija nepadevās. Viņam patika, kā uz jahtas Hanna un Klēra kašķējās. Vīrietis varēja derēt, ka Hanna māti novāks aiz naida vai arī otrādāk, taču tā solījās būt baisa nāve. Palija? Parasts skuķis no laukiem. Viena viņas garā bižele mētājās zemē, kamēr Klēra un Lūcija riņķoja Palijai apkārt. Galu galā Klēra uzmetās Palijai virsū pārlauzdama šai sprandu. Jā, viss pēc plāna.
Viņš būs cilvēks un ļaus visiem atpūsties pēc šī rīta. Varbūt nosūtīs nedaudz ēdiena, nē, labāk dzērienus, viņiem taču patika dzert. Lai jau noreibst, paballējas un tādā garā. Ah, lai iet! Ēdieni un dzērieni visiem. Viņš būs labs.
Vēl piecpadsmit minūtes.
Viņš gribēja atstāt pāris vecos ļaudis, bērnus, kā arī pieaugušos, lai visas paaudzes ir pārstāvētas. Vienīgi daudzām trijotnēm gāja grūtības, kur atradās bērni un vecie. Pāris trijotnēs jaunieši apvienojās uzreiz pa pāriem un novāca trešo jaunieti. Viņš gardi smējās, kad viens puisis pieturēja otru puisi, bet meitene centās šim iedurt ar nazi sirdī, bet viņa minstinājās. Viņu laikam sauca Mērija. Katrs dūriens tikai noskrambāja ribas, bet neiegāja dziļāk. Beigās puisis, kas turēja otru, pats paķēra nazi un ietrieca to viņa sirdī. Meitene nebeidza vien raudāt, kad tas viss bija nodarīts. Viņas seju un rokas klāja asinis, un mirstošais puisis pievilka viņu sev klāt, kaut ko iečukstēdams viņai ausī, un noskūpstīja, beigās izlaizdams garu. Viņa sēdēja un neticīgi skatījās Kīta zaļajās acīs, kas raudzījās uz viņu no augšas. Tajās arī varēja manīt sāpes. Ak, cik mīļi! Mirstošais laikam atzinās viņai mīlestībā.
Gatavais bērnu dārzs! Vai tiešām nevienam nebija svarīga paša dzīvība? Stulbeņi.
Ar saviem slaikajiem pirkstiem viņš nospieda mikrofona ieslēgšanas podziņu. Viņš pielika lūpas pie nelielā mikrofona un noteica, - Piecas minūtes.
Silts prieks viņam ielija sirdī, kad redzēja šausmas atlikušajās trijotnēs. Stresā rīkojās tikai viena trijotne, nogalinot kādu pavecu vīrieti, kas gulēja zemē, jo viņam laikam bija sākusies sirdstrieka, kas visu padarīja vieglāku. Ak, šīs jaukās šausmas. Cik tās darīja viņu laimīgu. Šie cilvēciņi pat nenojauta viņa prieka apmērus. Asiņu šaltis lika viņa paša asinīm riņķot straujāk, viņu piepildīja baudas ekstāze, kas bija pielīdzināma orgasmam.
-Minūte, - viņš noteica mikrofonā. Vēl kāda trijotne izdarīja savu izvēli.
Minūte ritēja gausi kā saplacināts gliemezis.
Beidzot viņš noteica mikrofonā, - Laiks ir beidzies. Vīri, dariet, kas darāms.
Galu galā izvēle nebija izdarīta sešās trijotnēs. Vīri ātri paķēra un pārgrieza rīkles tiem, kurus pats bija licis nogalināt. Saldas šausmas bija redzamas cilvēku acīs, kad tās saprata, ka gals klāt. Cik labi.
-Labs darbs, kas padarīts, esat pelnījuši atalgojumu, - vīrietis nošmakstināja lūpas vēlreiz, juzdams, ka mute ir izkaltusi, - iekārtojieties pludmalē, rīt tiksiet sadalīti pa komandām. Vakarā mani puiši jums atnesīs balvas. Lai jums jauks vakars!
Pēc pēdējiem vārdiem, viņš izslēdza mikrofonu. Vīrus bija diezgan grūti pieradināt kļūt par bezsirdīgiem radījumiem, taču laba lieta bija kakla siksnas. Kad netika izpildītas pavēles – viņš raidīja viesiem divdesmit elektrošoku, lai arī vainīgais bija tikai viens. Sistēma darbojās, un viņam piederēja kucēni, kas pildīja visas viņa pavēles.
Viņš negribīgi piecēlās no krēsla, jo sauca dabiskās vajadzības. Kā arī – vajadzēja sataisīt jaunu kafijas devu.
Nākošā nodaļa:http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-5/643398
