Čaviņas, nodaļu solīju vēlāk, bet šodien pārrados mājās un uzrakstīju šo nodaļu jums par prieku.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-2/642706
Pirmais upuris
Ir tik viegli pazaudēt savu laimi, bieži vien mēs to nenovērtējam, nometam zemē un saminam kā tādu cigaretes izsmēķi, domādami, ka laime ir izlietota. Taču – lieta tāda, ka laimi nevar izlietot, ja ar to apietas prātīgi, tad tā būs saskatāma visos dzīves sīkumos. Sadurot pirkstu, mēs raudam cik mūsu dzīve ir sūdīga, bet nekad neaizdomājamies, ka varam just, varam raudāt un esam dzīvi.
Novērtējiet savu dzīvi, jo uz Miroņu salas viņiem vairs nav iespējas ko mainīt.
-Nu, taču! Leciet kāds no krūmiem laukā un kliedziet – PĀRSTEIGUMS!!! – kāda sieviete vārdā Vilma nepacietīgi iesaucās, - es esmu nogurusi. Man vajag karstu vannu, kokteiļus ar tiem debīlajiem saules sardziņiem. Es esmu ieradusies atpūsties!
Vilma bija īsa auguma sieviete ap gadiem trīsdesmit pieciem. Viņai mugurā bija gara pludmales kleita ar koši zaļām puķēm, sievietei bija tumšas un iekritušas acis pēc garās nakts, kas tās padarīja vēl tumšākas, garie, brūnie mati plandījās vieglajā vēsmiņā.
-Man neliekas, ka tas ir joks, - izskanēja kāds čuksts. Visi stāvēja apmulsuši un blenza viens uz otru, sviedrainās miesas lipa viena otrai klāt. Galvas grozījās uz riņķi, kaut ko meklējot. Cilvēki mīņājās, izskatoties truli, nesaņēmuši gaidīto slinkošanu kūrortā.
-Skatieties, - no pūļa iesaucās Klēras balss, un visi pagrieza galvas sākumā uz viņas pusi, pārbaudīdami, uz kuru pusi skatās sieviete, tad pagrieza galvas uz meža pusi.
Divdesmit būdīgi vīrieši lēnā un ritmiskā gaitā soļoja uz viņu pusi. Viņiem solis bija vienots, it kā vīrieši būtu dresēti dienu un nakti. Drēbes visiem bija pelēkas. Pelēkas uz kurām vairumam jau izspiedās nelieli sviedru pleķīši, pelēkas bikses ar daudzām kabatām sānos, basas kājas, kas dziļi iegrima baltajās pludmales smiltīs. Kā nenovēršama sērga viņi tuvojās, nesdami baiļu smārda aromātu.
-Es taču zināju, ka šis būs joks! – Hanna iespiedzās un metās uz vīriešu pusi, - skat kādi smukulīši!
-Hanna, - Džeimss iesaucās, taču bija jau par vēlu, un meitene ar asu būdīgā vīrieša rokas vēzienu bija notriekta zemē. Klēra stāvēja nekustīgi, skatīdamās, kā meita grīļodamās pieceļas kājās un berzē apsārtušo kaklu. Tikmēr vīrieši jau sastājās rindā, katram rokās bija parādījusies lapiņa no šķietami veca pergamenta.
-Jūlliuss Kleins, Samanta Mensone, Džošua Mensons, - pirmais noaurojās neticami skaļā balsī, kas lika dārdēt zemei. Visi stāvēja nekustīgi, lūkodamies viens uz otru.
-Lūdams, nekavējiet laiku un dodieties pie maniem palīgiem tā, kā jūs esat izsaukti, - iešņirkstējās mehāniskā balss, kas šķita neapmierināta.
Pirmais vīrietis vēlreiz nosauca trīs cilvēkus. Samanta un Džošua – identiskie dvīņi, viņiem bija aptuveni divdesmit gadi. Viņi bailīgi spēra soļus pretī būdīgajam vīrietim, arī Jūlliuss lēnām tenterēja uz viņu pusi.
-Šeit, - viņš nodārdināja un pagriezās, dodamies projām pa pludmali. Jaunieši apstulbuši viņam sekoja, Samanta un Džošua neviļus sadevās rokās. Visi joprojām gaidīja, ka šis izrādīsies kāds joks. Taču cilvēki bija nobijušies, un neviens neko nejautāja. Pirmais vīrietis spēji apstājās un noteica, - Gaidiet.
-Džeimss Konegans, Triša Veina, Sāra Tensija, - nodārdināja otrais vīrietis. Visi trīs kā paklausīgi kucēni devās viņa virzienā, slepus pārmīdami satrauktus skatienus.
-Lūcija Fostere, Klēra Salmena, Palija Meina, - trešais nolasīja no lapiņas vārdus.
Tā tas vilkās pāris minūtes, līdz visi vārdi bija nosaukti. Precīzi. Visi sešdesmit cilvēki, ieskaitot grupu un jahtas apkalpi, bija precīzi sadalīti pa trīs. Vīriešu pavadībā nelielās grupiņas tika izklīdinātas pa visu balto pludmali.
Visi vīrieši kā pēc mājiena sāka reizē runāt, izskaidrojot noteikumus.
-Jūs esat sadalīti pa trīs, jums ir dota stunda laika, lai no trijotnes paliktu divi, tikai un vienīgi divi, - pludmali ieskandināja skaļš dārdiens, balsis skanēja visas reizē, ka reizēm likās, ka dārd pērkons, - katram tiks piešķirts nazis.
Daudzi satraukumā un nesaprašanā saskatījās. Apjausma nāca, taču neviens tai negribēja noticēt.
-Trešais ir jānogalina, lai divi paliktu dzīvi, - balsis korī norīkoja, apstiprinādami mirkļa aizdomas. Pludmali piepildīja satraukti čuksti un vaimanas.
-Cīnieties, vienojieties, lozējiet. Pagaidām ir vienalga, kā jūs panākat, ka kāds no izlozētās trijotnes ir miris. Stunda laika. Pēc aizgājušā laika, ja no trijiem viens nebūs miris, tad jūsu trijotni uzraugošais palīgs paķers pirmo, kas ir pa rokai un nogalinās momentā, - visi nodārdināja vienbalsīgi. Daudzi apsēdās, saķēruši ceļgalus, cenzdamies aptvert, kas notiek. Visiem izdalīja nažus. Cilvēki vienkārši sēdēja un lūkojās uz tiem ar neticīgām acīm.
Atskanēja pirmais vājprātīgais kliedziens. Tas piederēja Lūsindai. Saulē atblāzmojās spīdīgais naža spals, kas pazuda kādas par Lūsindu jaunākas meitenes mugurā. Deimijai pār lūpām izsprāga asinis, notašķot Timu, kas bija iedalīts Lūsindas trijotnē. Tumši blondā meitene gārgdama iegāzās ar muti smiltīs, izdvešot saraustītus agonijas kliedzienus. Saltais metāls dedzināja miesu un plosīja sirdi, kas būtībā pati sevi iznīcināja, pukstot sevi ar vien vairāk nonāvējot. Neviens neko nedarīja, lai glābtu meiteni, visur bija tikai un vienīgi izbiedēti cūku skatieni, kas nolemtas nokaušanai.
Lūsinda izrāva nazi no meitenes ķermeņa, kas locījās sāpēs. No dūriena vietas straumēm plūda asinis, padarot smiltis zem viņas ķermeņa par sarkanu paklāju. Gārdzieni kļuva klusāki, smiltis krāsojās tumšākas un tumšākas, krūtis vairs necilājās. Deimija bija mirusi no Lūsindas Nolanas, savas lielās māsas, rokas.
Un uz salas sāka atbalsoties ar vien vairāk kliedzienu, kas nesa nāvi un postažu. Pat putni pārstāja dziedāt.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-4/643202
