local-stats-pixel fb-conv-api

Miroņu sala 56

172 0

Čiv, riv, jauna nodaļa celta galdā. Šodien negribējās neko pārmērīgi asiņainu. Tā kā – lai labi lasās. Un, runājot par Lūsindu, viņa būs viena no tiem, kas paliks spēlē ilgāk.

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-4/643202

Kad tas viss vienkārši jāpieņem

Cerības tikt brīvībā ir tik neiespējamas, kā kurmja sapnis kļūt par putnu. Daudzreiz mūs apņem šīs sajūtas, ka nekas nav iespējams. Miroņu salā cilvēki it kā ir brīvi, tie var domāt neatkarīgi, taču – viņi ir norobežoti, vieni un nolemti iznīcībai.

Kā jūs izturētos, ja tikko būtu nogalinājis cilvēku? Kā uzvestos, ja zinātu, ka varat būt nākošais no spēles dalībniekiem, kas mirs?

Būdīgie vīrieši kā pēc komandas devās projām. Atlikušie četrdesmit cilvēki vai nu stāvēja, vai nu sēdēja asiņainajās pludmales smiltīs. Divdesmit zaudētas dzīvības, divdesmit asiņaini līķi. Daudzi nesaprata, kas noticis, kāds melns noziegums pastrādāts. Vai tiešām TO izdarīja viņi? Vai viņi tiešām ļāvās bailēm un maniaka noteikumiem? Jā, jo nebija izvēlēs. Nevienam nebija izvēles. Ja gribētu cīnīties pretī, tad ar ko gan cīnītos? Ar būdīgajiem vīriešiem? Nemanāmajām kamerām? Drīzāk tā būtu bezjēdzīga un tukša cīņa ar vēju.

Pirmā uz meža pusi devās Lūsinda. Viņa pameta nicinājuma pilnu skatienu uz pludmalē raudošajām sievietēm. Nu ja necīnās par savu dzīvību, tad lai necīnās. Lūsinda bija gatava uz visu, lai izdzīvotu pēc iespējas ilgāk.

Viņa atglauda savus tumši blondos matus un saņēma tos nekārtīgā astē. Meitene atskatījās uz savu mazo māsu. Laikam jau viņai bija jāvelta kāda cieņas izpausme. Kā nekā māsas jau viņas bija.

Lūsinda lēni piegāja pie māsas līķa un satvēra to aiz rokas, aizvilkdama to pie meža. Pusstundu ar jahtā atrastu lāpstu viņa izraka bedri, pietiekoši dziļu, lai to neizrakņātu dzīvnieki. Viņa ieguldīja māsu iekšā, veltījusi pēdējo skatienu meitenei un uzlikusi viņai uz krūtīm orhidejas ziedu, aizraka kapu.

-Idioti, - Lūsinda nospurdzās, noskatīdamās, kā pārējie tikai blenž uz viņu vai uz līķiem, ap kuriem jau spindz mušas. Viņa vēlreiz aizgāja uz jahtu, lai atrastu kaut ko noderīgu pajumtes būvēšanai.

-Kāds vispār saprot, kas notiek? – iejautājās Samanta Mensone, kas kopā ar dvīņubrāli bija nogalinājusi Jūlliusu – jaunu puisi. Viņa nebija gatava zaudēt savu brāli.

-Ejam, Sema, apglabāsim viņu, - Džošua norādīja uz Jūlliusa ķermeni. Samanta mēmi pamāja ar galvu, un abi aizvilka puiša ķermeni pie Deimijas kapa. Ar Lūsindas atrasto lāpstu viņi izraka kapu puisim un apglabāja viņu. Drīz vien arī pārējie sāka kustēties, rakdami kapus, lai līķi nemētājas pludmalē.

Hanna, kas arī bija aizvilkusies uz jahtu, atnāca ar savu drēbju somu un jaunu kleitu mugurā. Viņa iekārtojās uz kādas vētrā nogāztas palmas un domīgi skatījās uz zilajām debesīm. Viņai nerūpēja, kurš nomira, kurš ne, vienkārši šķita neticami, ka šis slaktiņš notika viņas acu priekšā.

Lūsinda atnāca ar cirvi un pāris auklām, uz jahtas atradās arī plēves gabals. Vīrieši un puiši arī atģidās, ka jābūvē pajumte. Būtībā visi uzvedās kā tādi zombiji, neviens nerunāja, daži vienkārši staigāja pa pludmali, cenzdamies saprast, vai šis nav kārtējais murgs. Cits sēdēja smiltīs, skatoties, kā pie horizonta parādās negaisa mākoņi un cenšoties saprast, vai nevajadzētu būvēt pajumti.

Vīrieši cirta bambusus ar cirvi, kuru Lūsinda negribīgi atdeva, jo negribēja, lai viņi visu salaiž grīstē. Kīts iecirta pirkstā, Ītans uzdūra kāju uz ērkšķa, Riks sabojāja savu zilo grebeni, bet cirvis vienalga nonāca kāda nejēdzīga pilsētas vīrieša rokās. Pajumtes būvniecība negāja diez ko raiti.

Lūsinda brutāli atgrūda Elanu no pusnocirsta bambusa un izrāva kārnajam sulainim no rokām cirvi.

-Au, es ierāvu skabargu, - viņš ievaidējās.

-Ej, palīdzi Hannai izvēlēties cepuri, - meitene nikni uzbļāva Elanam, kurš centās izraut skabargu no plaukstas.

-Varbūt es varu palīdzēt? Tu tikai saki, kas jādara, - Mērija, rudmatainā meitene, iejautājās, cenzdamies izklausīties maigi bez rūgtuma balsī.

-Nemaisies, - Lūsinda uzrēca, nogāzdama bambusu, kas ar krakšķošu blīkšķi nogāzās zemē.

Viņa saprata, ka viena nekur tālu netiks un ka pārāk rupji izturas pret meiteni, kas vienīgā piedāvājās palīdzēt.

-Lai gan, - viņa iesāka, - vari izveidot ugunskura vietu tur, netālu no tiem kokiem. Izroc bedri, apliec to ar akmeņiem, sagādā malku, pieliec citas sievietes pie malkas sagādes.

-Labi, - Mērija pamāja ar galvu un jau sāka lasīt sauso malku.

-Vismaz viens, kas dara kaut ko pareizi, - Lūsina atzinīgi noraustīja uzacis, atsākdama gāzt jaunus bambusus. Tos nebija grūti nocirst, ko tie puiši varēja ņemties.

Džeimss sāka bambusus vilkt uz Lūsindas norādīto vietu. Meitene komandēja pieaugušos, meitene, no kuras bija jābaidās, jo bija spējīga nogalināt savu māsu pat aci nepamirkšķinot, bet viņa bija noderīga, jo ilgi nesēroja un cīnījās par savu izdzīvošanu.

Daudzi bailēs sarāvās, kad atgriezās vīrieši, bet šoreiz viņi bija tikai pieci. Viņiem rokās bija piknika grozi, kas līgani šūpojās pie katra viņu soļa.

Viņi atstāja grozus smiltīs un devās projām. Hanna palūkojās iekšā un gavilēs iesaucās, paceldama gaisā vīna pudeli.

-Tev tiešām tagad gribās dzert? – Džeimss iejautājās.

-Kāpēc ne? – viņa jestri uzsauca un, atkorķējusi pudeli, iestreba pamatīgu malku.

-Es arī gribu. Vēlos aizmirst cilvēkus, kas šodien nomira manā acu priekšā, - Tims izrāva pudeli no Hannas rokām un alkatīgi dzēra, ka sarkanais vīns notecēja pa viņa lūpu kaktiņiem.

-Eu, sanākam visi! Iedzersim katrs pa malkam mirušo piemiņai, - Ītans visiem uzsauca, no piknika groza izņemdams četrdesmit stikla glāzītes un piepildīdams tās ar sarkano dzērienu. Bērniem arī varēja atļaut pa glāzītei, jo kurš gan mājās nebija pamēģinājis aizliegto dziru.

Visi, pat Lūsinda, izdzēra glāzīti saldā vīna. Bet, dodoties atpakaļ pie bambusu ciršanas, tā vairs nelikās tik laba doma, jo viņa juta galvā vieglu reibumu, ko nevarēja radīt nieka glāzīte vīna. Viņa šausmās atkārta, ka mutē jūtama rūgta pēcgarša pēc saldā vīna.

Visi kā viens pludmalē sāka grīļoties. Pirmā nolūza Hanna, tad Tims, tas visi pārējie, nokrita pludmales smiltīs. Cits ar seju pa priekšu, cits ar skatu uz jūru, cits vēl paspēja ieraudzīt, kā uz viņu pusi atkal soļo pelēkajās drēbēs tērptie vīrieši.

Nākošā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-6/643693

172 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Ideāli. Gaidu vēl

4 0 atbildēt

Laba nodaļa :) Malacis!+

2 0 atbildēt

vēl! tiik foršs stāsts :)

2 0 atbildēt

Ātrāk nākošo :)

2 0 atbildēt

heh bariņš lašaru, kā lētā filmā.... bet ir ok.

0 0 atbildēt