Čaw.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-9/644138
Balsošana
Lai vai kādas sacensības nebūtu, vienmēr būs uzvarētājs un zaudētājs. Starp miljons dalībniekiem būs pirmais un būs miljonais, tā tas ir, un tur neko nevar mainīt. Visi grib uzvarēt, bet visi nekad neuzvarēs, kādam ir arī jāzaudē, lai kāds uzvarētu.
-Nespēju noticēt, ka mēs zaudējām, - Samanta iesaucās, ar kāju pasperdama smiltis, kas aizlidoja pa vējam.
-Nedomā daudz par to, - Džošua, viņas dvīņu brālis, aplika māsai roku ap pleciem, taču meitene to nokratīja.
-Mēs atstājām Johanu nomirt, - Samanta turpināja gausties, atkrizdama pludmalē sēdus ar skatu uz okeānu. Viņi bija palikuši vecajā salas pusē, kur viņiem bija atņemta jahta, bet atstātas dažas lietas no tās, kas varētu noderēt. Saule jau bija dienvidū un sāka mest nedaudz slīpas ēnas.
-Tas ķēms spēja tikvien kā dzert, tāpēc jau bija tik drosmīgs, lai bāztu roku pie tā zvēra, - Džošua attrauca, cenzdamies nedomāt par notikušo. Viņš izbrauca ar roku cauri zeltaini blondajiem matiem un cieši ieskatījās māsas brūnajās acīs, liekot viņai saprast, ka viņi turēsies kopā. Brālis un māsa, kas allaž turējušies kopā.
Samanta savai garajai, puķainajai pludmales kleitai norāva apakšmalu, padarot to īsāku un ērtāku. Viņai patika, ka brālis cenšas viņu iedrošināt, taču viņa nejutās droši.
Kāpēc viņai vajadzēja doties šajā ceļojumā? Kāpēc vajadzēja pierunāt arī brāli? Universitātes pirmais gads bija aiz muguras, kas bija grūtākais periods viņas dzīvē. Jaunā sieviete bija atradusi jaunus draugus, iejutusies, iegājusi jaunā mācību ritmā, bet visa šī ķīmiķes karjera bija jāaizmirst. Jānoliek plauktiņā. Tā – mierīgi.
Nē, nekas nebūs mierīgi. Mamma, tētis, mazais brālītis, kuru jau vairs nenosauks par maziņo, jo šogad beidza devīto klasi, kā viņa spēs viņus aizmirst?
Samanta piecēlās kājās un metās skriet, cik tālu vien viņas kājas nesīs. Viņa skries, lai arī zinās, ka nekur tālu netiks, jo sala ir sala. Citas iespējas kā vien riņķot nav.
Viņa juta, ka brālis sagrābj viņas roku un ieskauj meiteni savās skavās, kur viņa ļāvās asaru plūdiem. Viņai vairs bija tikai brālis. Salta doma dedzināja viņas prātu – uzvara. Viņai būs jākāpj pār brāļa līķi. Vienu mirkli Samantai likās, ka viņa to spētu, bet ko gan viņa darīs, kad atgriezīsies mājās, ko viņa teiks pārējiem? Par kādu cilvēku viņu uzskatīs?
-Mēs mirsim, - viņa izžņaudza čukstu, ko slāpēja Džošua zilais krekls.
-Tu nē, - puisis domīgi atteica. Viņš bija jau izlēmis. Viņš nekad neļautu, kādam nodarīt pāri māsai. Džošua stingri apņēmās pasargāt māsu un ļaut viņai uzvarēt, taču tas prasīs puiša dzīvību, bet viņš savu māsu mīlēja pārāk stipri, lai ļautu viņai nomirt. Puisis bija jau savus sapņus aizlaidis okeānā kā tādu nelielu kuģīti, viņa kaislība bija bērni, un Džošua vēlējās kļūt par skolotāju, sākumskolā, bet kas gan viņam vairs ko sapņot.
-Džoš, es negribu, lai tu mirsti, - Samanta čukstēja.
-Es vēlos, lai tu atgriezies mājās un turpini dzīvot, jo tavi sapņi bija skaistāki par manējiem. Mammai tu vienmēr esi bijusi mīļāka, - puisis skumji noteica, vērdamies okeāna zilumā, kas iedzina bailes, jo neredzēja ceļu pa kuru iet. Iesprostoti. Vieni. Neviens viņus nemeklēs. Šajā plašajā dziļumā mita tikai lielas un mazas zivis.
-Mamma mīlēja mūs abus, - meitene iebilda, ieelpodama brāļa smaržu, kas nedaudz bija sajaukusies ar sviedru aromātu, taču tā bija viņa smarža, kas viņai atgādināja par mājām.
-Tev vienmēr tika lielākais kūkas gabaliņš, tev viņa vienmēr pirka jaunas drēbes, tu vienmēr sēdēji mašīnā tajā pusē, kurā gribēji, tu varēji televizoru skatīties līdz vēlai naktij, bet man bija jāiet gulēt, tev viņa biežāk iedeva nakts buču. Lai arī tie bija sīkumi, bet es uz tiem vienmēr noskatījos no maliņas. Es redzēju, cik ļoti viņa bija vēlējusies meitu, - Džošua ar sāpju pilnu skatienu palūkojās māsas acīs, kas pauda dziļu nesaprašanu. Protams, ka viņa nesaprata, jo bija saņēmusi pilnu mīlestības komplektu.
-Bet tētis?
-Tētis savu mīlestību vairāk izrādīja pret suni, tas vismaz klausīja uz vārda, - puisis rūgti noteica. Viņš tik ilgi bija sevī glabājis šo gadiem krājušos sāpi, kas dedzināja krūtis. Jā, mamma centās mīlēt viņus vienādi, taču bija redzamas atšķirības ikdienas sīkumos, sākot ar pieskārieniem un vārdiem.
-Džoš... – Samanta izgrūda.
-Es gribēju tikai kādam to izstāstīt.
-Es tiešām nezināju.
-Bet tie jau ir tikai dzīves sīkumi, vai ne?
-Laikam jau, - Samanta piespiedās brāļa plecam, vērodama, kā kaijas met slaidus lokus debesu zilumā.
Nāca jau vakars, kas nesa karstu un mitru gaisu. Tas lipa pie ādas un smacēja, ielienot plaušās un izraisot slīkšanas sajūtu, kad plaušās saiet ūdens, liedzot ķermenim skābekli.
-Pirmā balsošana. Vai nav satraucoši? - pāri mežam iedunējās jau pazīstamā balss, bet visi tik un tā satrūkās. Pēc triju sekunžu pauzītes, it kā runātājs gaidītu atbildi, balss atkal ierunājās, - dodieties līdzi maniem vīriem, tad arī balsosiet.
Samantai kaut kas nelikās tīrs. Jābalso? Kāpēc īsti ir jābalso? Ja dzīvs paliek tikai viens...
Masīvie vīrieši atkal bija klāt un veda viņus salas dziļumā cauri brikšņiem pa šauru taciņu. Samantas sejā nemitīgi sitās zari, lapas un kukaiņi. Tveice bija viņas ķermeni padarījusi lipīgu un mitru. Īsie mati bija kļuvuši spīdīgi un savēlušies šķipsnās, kas nekārtīgi krita pār viņas pieri.
Viņi nonāca izcirstā klajumā, kurā koki jau meta garas ēnas. Atmodās nakts putni, kas izdvesa spalgas skaņas. Mežā ik pa laikam nokrakšķēja kāds zariņš, liekot viņiem saprast, ka uz salas nav vieni.
Džošua klusi noelsās, kad ieraudzīja pie liesmojoša ugunskura sēžam Johanu, kuru viņi bija atstājuši nomirt. Viņa labā roka bija norauta līdz pusei, un gals bija nosaitēts ar baltu pārsēju.
-Sēdieties, - kāds no vīriem nodārdināja, norādot uz koka bluķīšiem ap ugunskuru. Visi paklausīgi apsēdās kā tādas raustāmas marionetes. Cilvēki bija nobijušies no gaidāmā. Daudzi meta zaglīgus skatienus Johana virzienā, bet bijās skatīties viņam acīs.
Katram izdalīja pa brūnganai lapiņai kā skolā un arī pildspalvai, ko ietvēra koka apvalks.
-Rakstiet tā cilvēka vārdu, kuru vairs nevēlaties redzēt spēlē, - balss nodārdināja pār mežu.
Tiklīdz kāds mēģināja sarunāties, tā tika apklusināts ar pātagas cirtienu. Samanta gluži nesaprata, kur tā uzradusies, bet valdījās, lai nesačukstētos ar brāli. Atskanēja vēl viens sulīgs plīkšķis kādam pa muguru, kam sekoja sāpīgi vaidi.
Samanta nezināja, ko rakstīt, jo būtībā nevienu nepazina.
Johans.
Viņa uzskribelēja ar trīcošiem pirkstiem viņa vārdu, cerībā, ka pārējie nebalsos par viņu aiz žēluma.
Kāds no vīriem savāca lapiņas.
-Jums ir stunda laika, lai nogalinātu izbalsoto, jo paši tā esat lēmuši, - balss visiem par bailēm nodārdināja, - ja nedarīsiet to, tad nāksies izciest sodu, un izbalsotais nedrīkst izdarīt pašnāvību. Ceru, ka noteikumi ir skaidri. Tagad lūgšu vīrus nolasīt balsojumu, lai uzzinātu, kurš tad ir pirmais laimīgais.
Cilvēku acīs atspoguļojās bailes un šoks, jo tajās lapelēs varēja būt ierakstīts jebkura vārds.
Un sākās balsu nolasīšana.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-11/644619
