Hallo, necenšos nekur skriet, tāpēc vēl iepazīstinu jūs ar mūsu mīļo slepkavu, kas gan pats nenogalina, bet ir visa pasākuma organizētājs. Atklāju viņa būtību arī no citas puses.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-8/643886
Kas viņš īsti ir?
Vīrietis pastiepās pēc savas kafijas krūzes un negribīgi atskārta, ka tā ir tukša. Viņš izstaipījās laiski kā kaķis, paceldams rokas virs galvas. Locītavas krakšķēja no ilgās sēdēšanas pie monitoriem, taču viņā ķermenis dega apmierinājumā. Saldi nočāpstinādams lūpas, viņš sajuta uz mēles viņu bailes. Visu cilvēku bailes no nāves, kā salds nektārs tās skāra viņa rīkli, liekot skudriņām skriet pār ķermeni.
Viņš bija nedaudz vīlies, jo gribēja, lai Trendlijs, tas ubags, paliek spēlē, taču spēle ir spēle, lai jau viņam tiek šī saldā nāves garša. Viņš nesaprata, kāpēc visi grib mīlēt to rudo skuķi. Jā, pēc skata jauka jau viņa izskatījās, bet vai tad cilvēkiem nerūpēja savas dzīvības?
Vīrietis saldkāri bija noskatījies, kā pantera plosa Trendlija ķermeni, viņš pats tur vēlējās būt, lai plosītu un plēstu miesu, ieslidinātu pirkstus viņa zarnās, kas būtu glumas no sarkanajām asinīm, viņš ieziestu savu ķermeni ar tām, izgaršotu katru lāsīti.
-Mičel, tu gulēt nenāksi? – durvis pavērās nelielā spraudziņā, ielaižot tumšajā telpā spožas gaismas kūli. Nedaudz bailīgi pa durvīm galvu pabāza jauna sieviete.
-Jā, jā, ej vien, es pēc kāda laiciņa nākšu, - vīrietis atglauda no pieres savēlušos, piķa melnos matus. Viena problēma bija – kamēr uz salas bija diena, pie viņa bija nakts, tas bija apgrūtinoši.
-Tu man nestāstīsi, ko tu atkal tur strādā? – Greja vāri pajautāja, sperdama telpā nelielu soli.
-Tu zini manus noteikumus. Šajā telpā neviens nedrīkst nākt, - Mičels lietišķi noteica, neatraudams acis no monitoriem. Otrā komandā kāds zaudēja roku un lēnām noasiņoja. Pie velna! Viņš to neizbaudīja, jo redz, sievai vajadzēja bāzties, kur nevajag.
-Zinu. Nāc gulēt, ir jau vēls, - viņa klusi noteica un aizvēra durvis, samierinādamās, ka vīrs atkal nenāks gulēt.
Mičels atkal centās iedziļināties notiekošajā, bet nesekmīgi. Viņš ar plaukstu pārbrauca pāri sejai, aizgaiņājot miegu, plauksta bija mitra un lipīga, kā nekā telpā valdīja ierastā sutoņa.
Otra komanda pameta vīrieti, kas bija zaudējis roku, lai dabūtu pārējiem atslēgu. Jā, tādus cilvēkus viņš pazina.
-Salāpiet to bez rokas, - viņš pielika lūpas pie rācijas, dodams komandu saviem kucēniem. Žēlsirdība? Nē, lai pārējie pašausminās par nodarīto savam komandas biedram.
Abas komandas bija jau pie būriem, smagi elsodamas no skriešanas. Vīrietis sajuta spriedzi starp komandām, tā jau bija izveidojusies. Viņi viņam vienkārši pakļāvās, bez pretošanās. Vienā ziņā tas bija garlaicīgi.
Vienā ekrānā viņš pamanīja pazibam melnu ēnu – pantera. Tā bija klusa, liekot lielās ķepas uz zemes pilnīgi nedzirdami. Melnais kažoks atstaroja maigo saules gaismu, liekot spalvai ik pa brīdim iemirdzēties violetos toņos.
Vēl daži metri un pantera būs pielavījusies komandām.
-Jūs viņu izlaidāt? – kāds iesaucās, un abas komandas vēl stresaināk sāka ķimerēties ap slēdzenēm. Rudā meitene ātri atslēdza būri, kur saskrēja visi pārējie. Daži no otras komandas centās iespraukties pie viņiem, bet tie būra vārtus turēja cieši aizvērtus. Pantera bija jau gatava mesties uzbrukumā, taču arī otra komanda paspēja atraisīt būri. Pantera paspēja tikai iegrābt kādam vīrietim kājā. Dīvaini. Viņš par viņiem visiem zināja visu, bet ne vārdus. Ģēnijs.
Komandas reizē sāka rakt, kamēr pantera satraukti spietoja ap būriem. Abas gandrīz reizē izraka lādes ar puzli. Nekas oriģināls, bet tūkstoš gabaliņi – lai jau pamokās.
Laiks ritēja, viņam sāka kļūt garlaicīgi. Bet sīks nemiera gariņš viņa sakustējās, kad pamanīja, ka viena būra vārti ir pavērušies vaļā, to bija pamanījis arī izsalkušais dzīvnieks.
Pēkšņi viņa istabas durvis atkal pavērās, liekot viņam nepatikā noskurināties. Vai tiešām viņu nevarēja vienkārši likt mierā?
-Tēti? – atskanēja bērnišķīgas meitenītes balstiņa.
Nogurums ņēma virsroku, un viņš pēc iespējas klusāk izteica pavēli rācijā, lai kucēni pārņem vadību, noskaidro, kas uzvar un tādā garā. Lai parūpējas par visu, viņam galu galā bija jādodas arī uz darbu.
-Ejam, nolikšu tevi gulēt, - viņš datoru pārslēdza miega režīmā, un smagi piecēlās no krēsla, izstaipīdams notirpušās kājas.
-Tēti?
-Nu?
-Pastāstīsi pasaciņu?
-Pastāstīšu, bet ja tu pēc tam gulēsi, - Mičels pacēla Sibillu kukaragās un aiznesa smejošo meitenīti uz viņas istabiņu, kur uz sienām rindojās Mičela paša gleznotie trusīši rozā krāsā.
Vīrietis ievīstīja mazo meitenīti segās un noglaudīja viņas ogļu melnos, cirtotos matus, kas izklājās pār visu spilvenu.
-Reiz sensenos laikos dzīvoja princese... – un viņš sāka stāstīt klasisku pasaciņu par princesēm un prinčiem, līdz viņa meitiņa iemiga. Mičels noskūpstīja Sibillas pieri un klusiņām izgāja no istabas, ļaudams sev nomierināties pēc saspringtā vakara.
Ar lielu lēcienu, kā melnā pantera uzleca Trendlijam, viņš uzleca virsū Grejai, rūkdams kā savvaļas zvērs.
-Kas tad tas? – viņa patīkami pārsteigta iejautājās, kamēr Mičels rāva viņai nost naktskreklu, saplēsdams maigo mežģīnīšu pinumu.
Mičels kaislē ņurdēdams pieplaka pie sievas krūšu bedrītes, slidinot mēli pār sievas maigo ādu un izbaudīdams tās saldo garšu. Notikumi uz salas bija strauji uzbudinājuši Mičela ķermeni, liekot alkt pēc sievas miesas saldenuma.
Mičela drēbes aizlidoja pa gaisu, zem savām lūpām viņš juta, kā Greja smaida. Viņš pat paspēja aizmirst par salu ar cilvēkiem, kurus uztvēra kā savus dzīvniekus. Viņš par tiem parūpēsies vēlāk, un ar jaunu sparu pievērsās sievas uzbudinātajam ķermenim.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-10/644473
