Čā! Tā vien liekas, ka pagājušās nodaļas nebija tik interesantas kā sākumā, tāpēc pavēršu visu asākos virzienos.
Iepriekšējā nodaļa:http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-10/644473
Jauns zvērs ir dzimis
Kliedzoši cilvēki, kas skraida ar norautām rokām vai kājām, kādam ir pārgriezts vēders, un no tā karājas zarnas, spļaudamas sarkanas asinis. Norautās rokas karājās sarkanās ādas strēmelēs, rodot iespaidu, ka tās karājas auklās. Norauti skalpi, ka varēja redzēt balto galvaskausu, recekļainas asinis savēla matus pinkās. Saplēsti krekli, ap kuriem spindza mušas, pa zilganajām miesām ložņāja tārpi, barojoties ar puvušo ādu.
Briesmīgi dzīvie miroņi padarīja Johanu par savējo. Tie rāva viņam nost rokas, ķēra pēc katra gaļas gabala, tie pārrāva viņam vēderu ar saviem trulajiem nagiem, sūkdami plūstošās asinis. No viņa aizplūda visa dzīvība, bet viņš nemira, viņš tikai atdzima kā pretīgs radījums ar trūdošu miesu, kurā ieslēgta viņa dvēsele.
Ar strauji pukstošu sirdi viņš pamodās, atskārzdams, ka ir zaudējis pusi rokas. Johans juta neesošo ķermeņa daļu tā, it kā spētu to kustināt, vēl nedaudz un šķita, ka tūlīt savilks plaukstu dūrē, bet pusroka tikai noraustījās.
Johans jutās apskurbis no zālēm, kas vēl joprojām ritēja viņa asinīs. Galva likās kā piebāzta ar vati vai zāģu skaidām. Ķermenis bija stīvs un nejūtīgs kā akmens liela lauka vidū – nedzīvs un viens. Komanda atstāja viņu nomirt.
Viņš bija uzupurējies tās labā, bet tai rūpēja tikai pašlabums. Nekādas līdzcietības, jo pastāvēja tikai viņu nevērtīgās dzīvības. Šī izdomātā spēle jau sāka palikt nopietna, cilvēki to sāka spēlēt, kā vajadzētu to darīt – rūpēties par savu dzīvību. Lai arī viņš apzinājās, ka tāda ir šī spēle, taču tāpat bija sāpīgi noraudzīties, kā pārējie aizskrien ar viņa iegūto atslēgu.
Johanam sāka atgriezties maņas, zem sevis viņš sajuta aukstu metālu. Redze sāka skaidroties, un vīrietis redzēja telpas aprises, kas atainojās blāvajā apgaismojumā. Telpas stūrī sev par šausmām viņš ieraudzīja griežamos instrumentus, kas domātas cilvēka miesai. Zāģi, naži, dunči – viss spīdzināšanai.
Viņš pārsteigts pacēla veselo roku, juzdams, ka to nesaista nekādas važas. Varbūt viņš var tikt projām? Lai gan... maz ticams. Bet cerības bija, jo viņš bija viens un bez rokas, kurā sāka smelgt sāpes.
Nokaunējies Johans atskārta, ka ir kails, bet no kā gan kaunēties? Viņš jau bija kļuvis par zvēru, kad nogalināja pirmo cilvēku. Viņš neredzēja iemeslus, kāpēc ievērot pieklājību.
Baltajām flīzēm klātā grīda saldēja pēdas, tomēr viņš apzinīgi soļoja durvju virzienā, ik pa laikam apstādamies, jo kājās parādījās vājums vēl no zālēm. Radās jautājums – kāpēc viņu aprūpēja? Vai tad trakā mērķis nebija – nogalināt? Tagad šķita, ka viņš vienkārši grib pasmieties par invalīdu.
Lai jau smejas. Viņš vienalga mēģinās. Durvis viegli atvērās, iesviežot Johanam sejā saltu gaisu, kādu viņš parasti izjuta vadot pāri okeāniem jahtas un kuģus. Okeānu varēja uzskatīt par viņa mājām, kur viņš varēja aizmigt, viļņu ieaijāts, garšot uz mēles sāļo gaisu, baudīt negaisus un valdīt pār ūdeni. Sievietes burtiski lipa klāt viņa kapteiņa formai, un Johans viņas arī ņēma. Ja reiz piedāvāja sevi, tad kāpēc atteikties? Katru rītu viņas pamodās gultās vienas, jo viņš devās atkal okeānā. Reizēm šķita, ka viņš tajā meklē neatrasto mīlestību, taču okeāns bija viņa mīla.
Garais, saltais gaitenis veda uz nekurieni, dziļāku pasauli bez logiem. Tikai betona sienas un netīras spuldzītes. Atmosfēra bija pielīdzināma morgam. Pār miesu pārskrēja šermuļi, atceroties šausmīgo murgu, kur visi bija beigti un pietam vēl staigāja.
Soļi nemaz neatbalsojās sienās, kurā varēja dzirdēt tikai lampu trulo sīkšanu. Kails un neaizsargāts viņš maldījās pa gaiteņu labirintiem, apjukdams ar vien vairāk. Viņš sajutās kā tāds kāmis, kas meklē sieru, kura nemaz nav.
Straujš elpas vilciens, kas nemaz nebija Johana. Sekundi pirms trieciena, viņš apzinājās, ka viņam nemaz neļautu bēgt. Par vīrieti tikai pasmējās.
Spēcīgs sitiens lika viņam nokrist uz ceļiem un ietriekties ar seju saltajā betonā.
***
Johanu burtiski nesa cauri biezajam mežam, un tas viņam riebās, jo neviens nekad nebija viņu nesis, tā teikt, klēpī.
Viņu nosēdināja kā tādu paklausīgu kucēnu pie liesmojošas uguns. Liesmas vilināja viņu pie sevis. Ielikt ugunī veselo roku, to apdedzināt, sajust uguns varenību un karstumu, just, kā nolobās kreveļainā āda no miesas, kā sāk čurkstēt asinis.
Johans nopurināja galvu. Slimās domas mācās viņam virsū vēl kādas zāļu devas ietekmē, jo norautā roka nesāpēja. Jā, bija tāda tukša smeldze, taču sāpju nebija.
Skabargas no koka bluķēna dūrās viņam pēcpusē, liekot pamanīt, ka apkārt vēl ir vairāk par duci koka bluķu, un mežā jau čabēja sausās lapas, pa kurām soļoja viņa komanda. Zaudēja tomēr, ha. Tā šiem vajag!
Viņš uzmanīgi vēroja, kā visi apsēžas, izvairīdamies no Johana pelēkzaļo acu ciešā skatiena, kurā burtiski bija uzkrājusies uguns enerģija. Viņa acis niknumā zvēroja, kamēr pārējie rāvās tālāk no viņa ķermeņa. Nodevēji. Savādāk viņš nevarēja raksturot tos nožēlojamos cilvēkus.
Visi balsoja, un viņš pat zināja, kura vārds tiks rakstīts uz lapelēm. Viņi baidījās no Johana, jo bija to nodevuši, pametuši noasiņot. Draugi? Pretekļi drīzāk. Jā, viņš tika visus šurp atvedis, bet viņš tikai pildīja norādes un ievēroja kursu.
Viņu nepārsteidza, ka izbalsotajam būs jāmirst, precīzāk, viņu nogalinās paša komanda, bet tas jau šiem nesagādās nekādas grūtības, jo to jau viņi vienreiz izdarīja.
-Johans! – nodārdināja muskuļotais tēvainis, kas bija saskaitījis balsis. Visās lapiņās bija rakstīts viņa vārds. Johans pats bija uzrakstījis savu vārdu, lai jau ir tā vienprātība.
Viņš nogaidīja īsto mirkli, kad visi sačukstējās, lielie vīrieši jau sauca visus kopā, lai dotos uz nometni, un Johans metās skriet...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-12/645175
